— Tas bija sapnī, — sacīja Firss, pienākdams viņai klāt un saņemdams viņas tvirto, spīdīgo roku ar pāri elkonim atlocītu piedurkni.
Petronija atbrīvoja roku un izvilka no brunču kabatas sauju zelta.
— Melojat. Saimnieks jūs sūta pēc iepirkumiem, •— teica Firss. — Jūs stāstāt pasakas pēc Gravelota piemēra. Jums pielipušas viņa izdomas… Atzīstieties! Viņš man nesen sacīja: «Firs, kā jūs noķērāt mēnesi?» Ūdens spainī, saprotat, atspīdēja mēness, un viņš lūdza, lai es to neiz- leju uz puķēm. Iegaumējiet, viņš nebija piedzēries, nēl
Es tikai paskatījos un novērsos. Man nepatīk tādi joki. Iznāk, ka es esmu dumjāks par viņu? Tad jūs braucat uz pilsētu iepirkties?
— Jā, — atbildēja Petronija, apzinādamās, ka stāvoklis ir brīnumains un Firsam nav pamata ticēt notikušā patiesībai, bet stāstīt par šaušanu viņa baidījās: Firss prata izvilkt visus sīkumus, un, ja Gravelots uzzinās par pļāpību, viņš vēl var saskaisties un paņemt naudu atpakaļ
— Petronija! — Davenants sauca, redzot, ka ieradušies vairāki fermeri.
Petronija nedzirdēja, un Gravelots, izgājis viņu meklēt, ieskatījās pa virtuves durvīm. Petronija stāvēja pie durvju stenderes, atmetusi galvu, rokas aiz muguras, sapņodama un starodama svētlaimē. Visu dienu viņa bija bažīgi vērojusi saimnieku, cenzdamās uzminēt, vai Gravelots nav sajucis prātā. Sādu skatienu Davenants uztvēra arī tagad, bet, domādams, ka viņa ir noraizējusies par šīrīta atgadījumu, pasmaidīja. Viņam patika, kā Petronija stāvēja, ziedoša, ražena, īsts saimnieciskuma un veselības iemiesojums, un viņš nodomāja, ka Petronija visu mūžu atcerēsies šo dienu kā draiskulīgi ielidojušu brīnumainas pasakas dzirkstelīti. «Visai viņas dzīvei,» nodomāja Davenants, «tas dos cildenu atmiņu un nākotnes cerību pieskaņu.»
Viņa sarāvās, bet saimnieks aizsūtīja viņu un teica Firsam:
— Jums, liekas, patīk mana kalpone, Firs? Appreciet viņu.
— Vai nu mazums kalpoņu man patīk, — noslēgti atbildēja Firss, izjūgdams zirgu, — visas neapprecēt.
— Tad vismaz to, kura nebūs jums kalpone.
Firss nesaprata un nodomāja: «Kur šis grābis, ka es turu kalpones?»
— Vai braukt pēc kāpostiem? — Firss jautāja.
— Aizbrauksiet rīt.
Davenants atgriezās pie bufetes, neizpratnē vērodams, ka saule jau laižas uz rietu, bet van Konets no pilsētas vēl nav devis nekādu ziņu. Acīmredzot viņu ir apsmējuši un pametuši, kā nomet karstu, šķietami nekaitīgu dzelzs gabalu, kad tas apdedzinājis pirkstus. Izklaidīgi vērodams apmeklētājus, kuru skaits arvien samazinājās, Davenants ieraudzīja cilvēku netīrā brezenta mētelī un salmu cepurē: asais, viltīgais skatiens, rupjā seja un smagie zelta gredzeni nodeva tirgotāju. Tā arī izrādījās. Cilvēks izkāpa no ratiem, kuros bija aizjūgts baltu zirgu pāris, un devās taisni pie Davenanta, kam lūdza atjauju atstāt viesnīcā uz pāris dienām kastes ar grāmatām.
— Man ir grāmatu veikals Tahenbakā, — viņš teica, — es satiku draugu un uzzināju, ka man jāsteidzas atpakaļ uz izsoli Gertonā, — izdevīga lieta, negribu palaist garām. Kam man staipīties ar kastēm? Atļaujiet atstāt grāmatas pie jums uz pāris dienām: parīt es atbraukšu tām pakaļ. Divas kastes vecu grāmatu. Lai pamētājas nojumē.
— Kāpēc? — Davenants sacīja. — Pa naktīm ir liela rasa, un jūsu grāmatas samirks. Es nolikšu tās zem kāpnēm.
— Ja tā, tad vēl labāk, — nopriecājās tirgotājs. — Liels paldies, jūs mani izglābāt. Ne velti runā, ka Džems Gravelots ir laipnākais viesnīcnieks visā ceļā. Mans vārds — Gotlībs Vāgners, vienmēr jūsu rīcībā.
Pēc tam Vāgners izvilka divas nevīžīgi sasistas kastes, kuru šķirbās vīdēja veci sējumi, bet Davenants pabāza tās zem kāpnēm, kas veda no zāles uz viņa jumta istabu. Vāgners piedāvāja par glabāšanu mazliet naudas, bet saimnieks noteikti atteicās — kastes viņu nekādi neapgrūtināja. Vāgners izdzēra pie letes pudeli vīna, steigšus iesēdās ratos un aizbrauca.
Tas notika īsi pirms saules rieta. Petronija uzkopa telpas, jo, tumsai iestājoties, viesnīcā reti kāds iegriezās, durvis tika noslēgtas. Ja arī kāds viesis atbrauca naktī, viņu ieveda cauri vārtiem un virtuvei. Saskaitījis kasi, Davenants pavēlēja kalponei aizvērt logu iekšējos slēģus un devās augšā, pārdomādams drūmo dienu, ko bija pavadījis, veltīgi gaidot ziņas no van Koneta. Tikai tagad, sēdēdams blakus gultai pie galda, uz kura Petronija bija uzlikusi vara kafijas kannu, tasi un cukurtrauku, jaunais viesnīcnieks varēja pievērsties savām dienas gaitu kņadā izkliedētajām jūtām. Nekaunīgo rīta viesu apvainojumi nedeva miera. Lai gan viņi bija iekaisuši, tomēr apvainot prata prasmīgi un veikli: tā viņš vēl nekad nebija apvainots, un, atdzīvinot atmiņā pretīgās sadursmes sīkumus, Davenants apzinājās, ka netīras pēdas paliks dvēselē uz visu mūžu, ja nebūs divkaujas. Vislielākā loma šeit bija pasaules uzskatu atšķirībai, kas izpaudās nevis atspēkojumos, bet sitienā. Tiešām, tik sāpīgi ievainot un tā apgānīt brūci varēja vienīgi zemisks cilvēks. Uzminēdams Snogdena lomu, Davenants piedēvēja maz nozīmes viņa acīm redzamai pakalpīgajai agresijai: Snogdens pildīja savu pienākumu.
Pēkšņi, kā tas bieži gadās satrauktā stāvoklī, kad darbības priekšstati izvēršas ne tikai atkarībā no saviem tiešajiem, bet arī blakus apstākļiem, Davenantu pārņēma šaubas. Bagāts cilvēks, gubernatora dēls, miljonāra meitas līgavainis ar vareniem sakariem un spožu nākotni, — vai tāds cilvēks gribēs riskēt ar visu, pat saņēmis sitienu sejā? Ciktāl viņa raksturs atklājās «Sauszemē un jūrā», vajadzēja atzīt jebkādu cēlu jūtu trūkumu. Bet tādā stāvoklī ļaudis reti rikojas pretēji savai dabai, ja vien aprēķins nemudina uz nepatiesu, teatrālu žestu. Sis apsvērums tā satrauca Davenantu, ka viņš tūdaļ to pastiprināja, nostatot pretējās pusēs džentlmeni ar viesnīcnieku un briesmas, kas draudēja van Konetam, ja šī drūmi smieklīgā lieta kļūs zināma. Viņa cerības gaisa, domas sajuka, un, lai izklaidētos, — tā kā nekas cits neatlika kā vien gaidīt nākošo dienu, — Davenants noņēma no sienas mazu šauteni, līdzīgu tai, ar kuru pirms dažiem gadiem bija šāvis Futrozu vakarā. Iemīļojis mērķī šaušanu, kas atbilda viņa slāpēm redzēt piepūles un rezultāta vienādību, Davenants, jau sen kļuvis par nepārspētu šāvēju, nepameta savus vingrinājumus, bet šobrīd viņu iztraucēja.