Viņš sadzirdēja steidzīgus sitienus pa vārtiem, soļus un Petronijas balsi; pēc tam vīrieša balss nosauca vārdu «Gravelots», bet tālāko Davenants nedzirdēja. Kāds uzskrēja pa kāpnēm, durvis strauji atvērās, un viņš ieraudzīja kontrabandistu Petveku, kurš nebija pat pieklauvējis.
— Skandāls! Gatavojieties! — Petveks iesaucās. — Es atskrēju taisni no Latras. Surp joņo muitnieku nodaļa.
— Kas noticis, Petvek? Vispirms sēstieties. Ko jūs kliedzat?
— Pie jums ir bijušas kratīšanas?
— Līdz šim ne.
— Tad tūlīt būs. Es biju Latrā. Divpadsmit robežsargi ir ceļā pie jums. Es redzēju šos kareivjus. Viens no viņiem — neteiksim, ka izpļāpājās, bet uztur ar mums sakarus. Jums kaut kas ir, Gravelot?
— Ja jūs līdz šim neesat mani iekārdinājuši, tad skaidrs, ka es pats neslēpju kārtis vai smaržas. Bet jūs nemelojat? — satraukti jautāja Davenants smagi elpojošajam Petvekam, kas skatījās uz viņu izbīlī un neizpratnē.
— Jāsmejas, es meloju, — atbildēja Petveks, — es tūlīt drāzos pie jums, atstājot kareivjus pie Dekaju vecenes pieveikt alus kausus. Jūs taču zināt, ka Latrā mums ir pastāvīgs novērošanas punkts, — tur visu laiku grozās robežsargi. Es skrēju pa īsāko ceļu un aizsteidzos viņiem priekšā, bet pēc stundas ceturkšņa jūs pats runāsiet ar viņiem; tad uzzināsiet, vai Petveks melo vai nemelo.
— Tad tā, — Davenants sacīja, ieklausīdamies kādā savā domā, kas sāka viņu mocīt. — Iesim lejā. Zem kāpnēm ir divas kastes, es gribu zināt, kas tur iekšā.
Viņš paņēma kaltu, lampu un žigli devās lejā, Petveks, nepārtraukti steidzinādams, sekoja. Izvilcis no patrepes vienu no Vāgnera atstātajām kastēm, Davenants atlauza virsējos dēļus. Tiešām tur bija vecas grāmatas, bet tās piesedza pāris desmit nelielas kastītes. Atvēris vienu no tām, kaut arī jau pa gabalu uzviļņoja dārgu cigāru smarža, Davenants vairs nešaubījās.
— Tad vismaz uzpīposim, — Petveks sacīja, ņemdams cigāru un nikni nokozdams tam galu. — Tā! Labi cigāri. Bet ar mums jūs neielaidāties.
— Klusējiet, — teica Davenants. — Prece man ieblē- dīta. Petvek, stiepiet šo kasti, es ņemšu otru. Mēs iesviedīsim tās krūmos.
Bet tajā brīdī ieklaudzējās zirgu pakavi. Noslēpt liktenīgo kravu bija par vēlu.
— Pie velna! — Davenants nočukstēja, ciešāk piespiežot durvju aizbīdni un pārbaudot krampi. — Jābēg, Petvek. Būs ne mazāk par pieciem mēnešiem cietuma. Ar to neaprobežosies. Es vienīgais zinu, kas par lietu. Kur stāv jūsu «Lāču māte»?
— Gravelot, — atbildēja Petveks, jūtot, ka lieta ir nopietnāka nekā divas kastes cigāru, — es nepametīšu jūs nelaimē.
Sadzirdējis to, Davenants metās Firsa istabā un ar vienu grūdienu viņu uzmodināja.
— Neberzējiet acis, — teica Davenants, — nelaime! Atstāju jums viesnīcu. Tirgojieties, lūk, jums simt mārciņu. Pēc tam norēķināsities. Man uz laiku jāpazūd. Tūlīt lauzīsies vārtos un durvīs — neveriet vaļā. Lai lauž ieeju vai lien pār sētu, aizturiet pēc iespējas ilgāk. Nav laika prātot.
Nodārdēja sitiens viesnīcas durvīs. Vienlaicīgi ierībējās vārti un atskanēja pavēle atvērt. Firss apsēdās, nolaida kājas, uzlēca un, steidzīgi pamājis, noslēpa naudu zem spilvendrānas, tad atkal naudu izķēra, sāka skraidīt pa istabu, meklēdams drošāku vietu. Davenants pameta viņu un rāva Petveku sev līdzi augšā. No istabas slīps logs veda uz to jumta pusi, kas bija pavērsta pret klinti. Paķēris līdzi sudraba briedi, kā arī naudu no galda un kabatām, Davenants ar revolveri rokā izrāpās pa logu, norādot Petvekam vietu, kur īsāks lēciens no jumta uz klinti. Viņi lēca reizē — tieši pāri robežsargam, kas stāvēja šajā nama pusē, lai aizkavētu bēgšanu. Kareivis, ieraudzījis divas ēnas nozibam augšā no jumta uz klinti, mežonīgi iebrēcās un izšāva, taču bēgļi jau bija krūmos, bet pa to laiku kareivji lēca pār pagalma sētu, sākdami grautiņu.
Davenanta laiva stāvēja netālu no mājas; viņš iestūma to ūdenī un apsēdās, Petveks pacēla buru. Mērens vējš aizdzina laivu no bīstamās zemes.
— Atvilksim elpu, — Petveks teica, nosēzdamies pie stūres un izvilkdams no kabatas sauju cigāru. Viņš tālredzīgi bija sagrābis tik daudz cigāru, cik vien varēja sabāzt kabatās, kamēr Davenants vienā brīdī nobiedēja un padarīja bagātu Firsu.
— Tad klau, es vedu jūs uz «Lāču māti». Ja tā, viņa jau šonakt dosies uz Poketu. Uzsmēķējiet. Gravelot, jūs redzējāt, cik ātri mainās dzīve?
— Zinu, — atbildēja Davenants, jau mazliet samierinājies ar domu, ka atkal stāv uz likteņa tumšās takas. — Diemžēl es to zinu! Bet man ir stipra sirds, Petvek.
— Labi, ja stipra. Paskaidrojiet, — kas par lietu? Kāpēc jābēg?
Kamēr laiva slīdēja, Davenants izstāstīja rīta notikumus, un, vispusīgi tos apsvēris, Petveks bija spiests atzīt, ka nav citas izejas kā vien bēgšana.
— Ja reiz tik smalki izdomāts ar kontrabandu, — teica Petveks, — tad varat būt drošs, ka van Koneti ar to ne- ierobežosies. Dēls baidās no jums, bet viņa tēvs, augst- dzimušais Augusts van Konets, mācētu izgādāt jums ilgu dzīvošanu aiz restēm. Tas ir spēks. Brauciet uz Poketu, tur redzēsim, ko darīt.
— Uz Poketu? — Davenants sacīja. — Labi. Man tas nez kāpēc patīk. Sen neesmu tur bijis. Ļoti sen. Jā, tas ir labi. Poketa… — viņš atkārtoja, uz mirkli redzot sevi klīstam^ ap Futrozu namu, un tad atmiņas cita pār citu aizpeldēja nakts tumsā: Galerans, Ellija, Roēna, vecā Gu- bermane, Kišlots, klaidonis tēvs.,. Un bīstamās dienas uzbudinājuma vētrā tās rādījās mierīgas, tikai vieglu skumju pavadītas. «Mani droši vien grūti pazīt,» viņš nodomāja. «Dīvaini un labi; es būšu Poketā. Labi, ka tas notiek pats no sevis, bez nolūka.»