— Jums bija bagāts uzņēmums, — Petveks sacīja. — Kas varēja paredzēt? Jūs vismaz kādam pateicāt?
— Jā. Paliek Firss. Viņam es varu uzticēties.
— Jūsu Firss ir blēdis, — atbildēja Petveks, — neteikšu, ka viņš man nepatīk, bet, kad viņš ierodas Latrā, tad vispirms trin mēli gar jums. Skaudīgais lops.
— Es atstāju viņam simt mārciņas, — Davenants sacīja. — Es pārāk nešaubos, bet tomēr, kad tur būsiet, pieskatiet mazliet. Firsam un Petronijai jātiek galā, kamēr nokārtošu šo lietu ar van Konetu. Un es to nokārtošu. Es vēl nezinu, kā, bet es šo lietu novedīšu līdz galam.
— Pareizi, — piekrita Petveks, — es iegriezīšos viesnīcā, bet jums uzrakstīšu.
Laiva slīdēja tuvu krasta klintīm. Nepagāja ne stunda, kad Davenants ieraudzīja «Lāču māti», kas stāvēja noenkurojusies, bez ugunīm. Petveks iesvilpās, dodot norunāto signālu.
— Ko atvedi? — sauca cilvēks no apbružāta divmastu kuģa zemā klāja.
— Atvedu vienu tavu paziņu! — Petveks atkliedza un, kamēr Davenants novāca buru, turpināja: — Man līdzi ir Gravelots. Vajadzēs pārsviest viņu uz Poketu. Tas ir viss.
Krasta kontrabandisti labi pazina Davenantu, jo gandrīz katru mēnesi iegriezās «Sauszemē un jūrā», ne vienu reizi vien cenzdamies pielāgot viesnīcu savām vajadzībām, tomēr, lai cik izdevīgi bija viņu priekšlikumi, Davenants vienmēr atteicās. Tādā amatā aizrautīgais rakstuis drīz vien aizvestu bojā vai nebrīvē šo cilvēku, kas labprātīgi bija k|uvis par trimdinieku, tāpēc ka dzīve vajāja viņu ar ieroci rokās. Viņš nebija tās mīlulis. Kaut arī Davenants izvairījās no plaši sazarojušās, varenās organizācijas piedāvājumiem, kontrabandisti cienīja un pat mīlēja viņu, jo Davenants savā viesnīcā bieži ļāva viņiem noturēt apspriedes. Tātad Davenants nesastapa svešus ļaudis un, iegājis šķipera Tergensa mazajā kajītē, drīz ieraudzīja ap sevi klausītāju loku. Petveks īsumā pārstāstīja notikušo, bet viņi gribēja dzirdēt sīkāk. Viņu attieksmē pret Davenantu bija tā labvēlīgā iecietība, kādu ļaudis izrāda augstāk stāvošajam, ja tas darbojas vienādos apstākļos un vienādā stāvoklī ar viņiem. No simpātijām te nav tālu līdz zobgalībām; šajā gadījumā kontrabandisti atzina, ka Gravelota bēgšana ir drīzāk pārsteidzoša nekā nopietna. Neslēpjot savu līdzjūtību, viņi visādi uzmundrināja Davenantu un jokojās, viņus uzjautrināja tas, ka Gravelots izrīkojies ar van Konetu kā ar piedzērušu važoni.
— Tomēr, — Tergenss sacīja, — Gravelots nav aizlidojis pa gaisu, robežsargi to zina; viņi iztaustīs visu krastmalu, un, es domāju, mums laiks pacelt enkuru.
— Ko darīt ar Niklsu? — jautāja bocmanis Getrahs.
Runa bija par kontrabandistu, kas līdz sešiem rītā bija
atlaists uz ciematu pie savas izredzētās. Septiņos «Lāču mātei» vajadzēja doties ceļā, bet nu bija radies cits plāns. Tergenss baidījās palikt, jo robežsargi, izbraucot gar klintīm tvaika kuteri, viegli varēja arestēt «Lāču māti» ar tās kravu — krāsām, seskādām, smaržām un pogām.
— Es nedomāju šonakt iziet jūrā ar «Lāču māti», — Petveks teica bocmanim. — Bet nu es braukšu. Man apnicis tupēt Latrā. Sajā nedēļā lieli darbi nav paredzami. Tur paliek Bleks un Zuāvs, vajadzības gadījumā pietiks ar viņiem, Getrah, uzrakstiet Niklsam zīmīti, bet es ņemšu laivu un aizvedīšu zīmīti uz dobumu. Niklss izlasīs un nomierināsies.
Paņēmis zīmīti, Petveks aizgāja, pēc tam pārējie kontrabandisti pamazām atstāja kajīti, kas reizē kalpoja arī par ēdamistabu. Getrahs gulēja uz galda, Tergenss — uz sola. Kamēr Petveks brauca uz krastu, Tergenss atvēra iekšējo kravas telpas lūku un ar sveci nokāpa lejā, lai parādītu Davenantam viņa naktsguļas vietu. Pārbīdījis pie masta pamatnes ķīpu un kastu grēdu, Tergenss uzrīkoja guļvietu uz saiņiem. Sķiperis nometa uz tiem spilvenu un segu.
— Seit nesmēķejiet, — Tergenss brīdināja bēgli, — ugunsgrēks jūrā ir bēdīga lieta. Kaut gan es atnesīšu jums šķīvi smēķu galiem.
Viņš atnesa alvas šķīvi, tumšu lākturi un pudeli degvīna. Davenants pussēdus atlaidās guļvietā. Aiziedams Petveks bija iedevis viņam sešus cigārus, tā ka viņam pa brauciena laiku bija nodrošināta naktsguļa ar ērtībām. Iedzēris malku degvīna, Davenants aizkūpināja cigāru, nokratīdams pelnus šķīvī, ko turēja uz ceļgaliem virs segas. Dzīves pieredzes bagātajā viesnīcniekā vēl sīksti turējās zēns: viņam patika kravas telpu smarža — drēgna, sveķaina, lāktura pusgaisma saiņu kaudzēs un satrauktās domas šaudīšanās bortu un takelāžas lokā, kaut kur starp «Mūka» ragu un Grīnlendas sēkļiem. Pa to laiku atskanēja pārnākošā Petveka balss un kabestāna klau- dzoņa, paceļot enkuru. Iečīkstējās nostiprināmo bui u bloki; augšējās rājas pacēlās, buras piepūta vējš, un visi izklīda gulēt, izņemot Getrahu, kas nostājās pie stūres, un vēl Tergensu ar Petveku, kuri ielīda no kajītes kravas telpās, lai pirms gulētiešanas parunātos. Viesi apsēdās un iekampa no pudeles, pēc tam Petveks sacīja:
— Nekādi nevarēju noslēpt krastā jūsu laivu. Robežsargi to atrastu un uzzinātu mūsu piestātni. Bet te laba satiksme ar mūsu bāzi. Es novedu laivu aiz akmeņiem un palaidu pa vējam. Ko lai dara!
Davenants mierīgi atmeta ar roku.
— Ja būšu dzīvs, laiva radīsies, 1 — viņš fatāli teica. — Bet, ja mani nogalinās, nebūs ne laivas, ne manis. Mēs jau peldam, Tergens?
— Jā. Un, ja vējš nemainīsies — dienvid-dienvidaus- trumu, — tad parīt ap rītausmu pienāksim Poketā.
— Ne ostā, es ceru?
— Ha-ha! Nē jau, ostā ne. Jūdzi no pilsētas ir tā saucamais Skaidrais līcis. Tur mēs izkrausim «Lāču māti».