— Zinu. Esmu tur bijis… kad vēl skraidīju basām kājām, — sacīja Davenants.
— Jūs esat dzimis Poketā? — Petveks iesaucās.
— Nē, — piesardzīgi atbildēja Davenants. — Biju tur, cauri braucot, ar vecākiem.
— Savāds cilvēks jūs esat, — teica Tergenss. — Jūs ejat līdzīgi mums, bez ugunīm, bez signāliem… Neviens nezina, kas jūs esat.
— Jūs būtu vīlušies, ja uzzinātu, ka esmu sīka advokāta dēls, — atbildēja Davenants, smaidīdams par savu bijušo klientu pētošām un ieinteresētām sejām, — un tāpēc daru jums zināmu, ka esmu Edisona un Austerlicas- Hanoveras princeses ārlaulības bērns.
— Nē, patiešām?! — Petveks brīnījās.
— Liecies mierā, — atmāja Tergenss, — tā nav mūsu darīšana. Tad jūs domājāt, ka van Konets ies ar jums uz divkauju?
— Viņam vajadzēja to darīt, — nopietni sacīja Davenants. — Es nezināju, kāds viņš ir nelietis. Ir taču arī drosmīgi nelieši!
— Interesanti būtu uzzināt, kas tas bija par tipu, kas jums atstāja kastes, — teica Petveks. — Kāds viņš izskatās?
Davenants sīki aprakstīja blēža ārieni, bet kontrabandisti nevarēja atrast starp zināmiem ļaudīm nevienu tādu.
Nu ko… Sūdzēt tiesā? Jūs nekavējoties arestēs, — Tergenss sacīja.
— Pareizi, — apstiprināja Davenants.
— Nu un kā tad rīkosieties?
— Ziniet, šķiper, — saviļņoti atbildēja Davenants, — kad es tikšu lidz Poketai, tad varbūt atradīšu arī aizstāvjus, kas spēj radīt šai lietai plašu atbalsi.
— Ja nu tā… Protams.
Tergenss un Petveks sēdēja pie Davenanta, kamēr izdzēra visu pudeli. Tad Tergenss devās nomainīt Getrahu, bet Petveks — pie matrožiem spēlēt kārtis. Davenants drīz pēc tam aizmiga, reizēm grozīdamies, ja saiņu malas pārāk spieda sānus.
Gandrīz visu nākošo dienu viņš pavadīja guļus. Viņš gulēja kajītē uz soia, turpat ēda brokastis un pusdienas. «Lāču māte» gāja pa mierīgiem viļņiem, ar ceļavēju, turoties drošības labad krasta tuvumā, lai komanda varētu izbēgt, ja apsardzes vai mīnu kuģis dotu signālu apstāties. Taču bez kāda pasta kuģa un diviem kravas šoneriem «Lāču māte» šinī dienā citus kuģus nesatika. Jau sāka tumst, kad traversā iemirdzējās Poketas ugunis un «Lāču māte» pagriezās no krasta atklātā okeānā, lai ne gadītos nepatīkamas satikšanās.
Kad iestājās nakts, kuģis, apgājis ostas zonu, atkal devās uz krastu, nelielā šūpošanās ļāva komandai spēlēt «bezdelīgu». Davenants piedalījās šajā izpriecā. Spēlēja visi, arī Tergenss. Kvarterklājā uzrīkoja tukšu kasti ar apaļu caurumiņu dēlī: katrs spēlētājs saņēma trīs naglas ar nogrieztām galviņām: vinnēja tas, kas varēja no trim reizēm vienā iemest naglu pa šauro caurumiņu kastē no četru soļu atstatuma. Sai grūtajai spēlei bija savi čempioni. Tā Petveks, trāpīdams biežāk par citiem, ar apmierinātu izskatu bāza vinnestu kabatā.
Jo tuvāk «Lāču māte» nāca krastam, jo bažīgākas kļuva kontrabandistu sejas. Nekad viņi nevarēja droši zināt, kas viņus gaida izkraušanas vietā. Lai cik labi būtu apdomāts un izvēlēts krasta punkts, lai cik uzticami ļaudis slēptos klintīs, gaidot kuģa pienākšanu, lai izkrautu kontrabandu un ar pajūgiem aizvestu to uz lieliski ierīkotām,
slepenām noliktavām, risks bija vienmēr. Briesmu iemesli slēpās attiecībās ar krasta sardzi un izmaiņām tās sastāvā. Tāpēc, tikko bija pagaisusi aiz zemesraga Poketas bāka, spēle beidzās un visi vienpadsmit vīri uz «Lāču mātes» klāja pārbaudīja savus revolverus. Tergenss nolika uz kravas telpu lūkas astoņas šautenes un izdalīja patronas.
— Neuztraucieties, — Tergenss sacīja Davenantam, kas jautājoši paraudzījās uz viņu, — tā mums ir parasta lieta. Jābūt vienmēr gataviem. Bet šaut gadās reti, varbūt pavisam sevišķā gadījumā. Par šaušanu var pakārt. Vai jums ir revolveris? Labāk nejaucieties, jūsu trāpīgā roka var novest jūs katorgā, ja ne sliktāk. Jūs vienkārši esat mūsu pasažieris.
— Tā gan, — atbildēja Davenants. — Taču man nav negodīga nolūka slēpties aiz jūsu mugurām.
— Kā zināt, — Tergenss piezīmēja, izlikdamies vienaldzīgs, kaut ari tūlīt piegāja pie bocmaņa un atkārtoja viņam Gravelota vārdus.
Getrahs jautāja:
— Jā?
Viņi atzinīgi nosmīnēja, vairs neko nerunāja, tomēr nezaudēja labo omu. Iztēlē viņiem gadījās cīnīties biežāk nekā īstenībā.
Pa to laiku vairākas degvīna pudeles staigāja no rokas rokā: gatavojoties izkāpšanai, kontrabandisti dzēra, lai sadūšotos, pareizāk sakot — lai būtu mierīgāki, jo neviens no viņiem nebija gļēvulis. Tikai tagad viņi visā skaidrībā apjauta, ka krava — divdesmit tūkstošu mārciņu apmērā — sola visiem krietnu peļņu. «Lāču māte» pagriezās pret neredzamo, tikai pēc viļņu krākoņas jūtamo krastu; vējš nostājās. Matroži nolaida buras; kuģis ar vienu klīveri slīdēja pretim miglainajiem pakalniem ar tikko samanāmu putainu smilšu švīku. Nošļakstēja klusi izmestais enkurs; klīveris nokrita, un trice nolaida ūdenī laivu. Tajā iesēdās četri: Davenants, Getrahs, Petveks un sirmais, sešdesmit gadus vecais kontrabandists Utlen- ders. Tikko viņi aizīrās līdz krastam, kļuva skaidrs, ka krastā neviena nav, kaut arī savējiem vajadzēja sagaidīt.
— Ko tagad darīsiet? — Petveks sacīja Davenantam, reizē ar viņu izlēkdams smiltīs. — Mēs te paliksim. Es iešu meklēt mūsu puišus, kas droši vien vēl guļ tepat netālu vienā mājā, bet jums ceļš zināms: pāri pakalniem un pa labi, nomaldīties nav iespējams, jūs iziesiet taisni uz šosejas.
Kontrabandistam bija pašam savas rūpes. Getrahs nepacietīgi gaidīja viņu, lai ietu. Davenants, ārkārtīgi apmierināts ar brauciena laimīgo iznākumu, jau gribēja doties cejā, pat sāka iet, bet pēkšņi — tāpat kā pārējie — apstājās, uzdzirdējis airu šļakstoņu starp krastu un «Lāču māti». Nodomājis, ka laivā palikušais Utlenders kaut kā dēļ dodas uz kuģi, tā nogrimušu tumsā, ka saskatāmas bija tikai mastu galotnes, Petveks uzsauca: