— Ei, vecais! Uz kurieni?
Tai pašā mirklī iekliedzās Utlenders, kaut arī viņa izbiedētie vārdi neattiecās uz Pctveku.
— Tergens, bēdz! — viņš bļāva un, pacēlis pie lūpām svilpi, trīs reizes īsi nosvilpās, ar ko pietika, lai uz klāja saceltos trauksme.
Muitas laiva, pilna robežsargu, nostājās starp krastu un «Lāču māti», otra uzbruka no atklātās jūras puses, arī no pakalniem skanēja šāvieni, tā ka nebija vairs ne kur peldēt, ne kur iet. Kamēr abas muitas laivas abordēja «Lāču māti», muitnieku tumšie stāvi parādījās no krasta slēpņa, kliegdami:
— Padodieties, tirgoņi!
Davenants žigli paskatījās apkārt. Pamanījis lielu akmeni ar dziļām plaisām, viņš iebāza vienā no tām kabatas portfeli ar naudu un vēstulēm, kā arī savu briedi un paspēja apbērt visu ar oļiem. Tad viņš skrēja pie Utlen- dera, gatavs uz visu.
— Aizstāvēties! — kliedza Tergenss no klāja, kad apjukuma brīdis jau bija pārgājis un visi, it kā ar karstu ūdeni aplieti, sāka diezgan bezjēdzīgi pretoties. Bija grūti pateikt, cik šeit ir kareivju. Nespēdami neko labāku izdo- lāt, Petveks, Getrahs un Davenants metās Utlendera laivā, kur vismaz juceklis varēja viņus glābt, dodot kādu iespēju aizlavīties līdz tuvajām klintīm un to aizsegā — izbraukt jūrā. Tā sagadījās, tāds bija visu kontrabandistu kopīgais noskaņojums, ka sākās karsta apšaudīšanās vērtīgās kravas dēļ un vēl jo vairāk — visas šīs jezgas pēk- šņuma dēļ, kaut arī daži varbūt to jau nožēloja, apzinoties, cik dārgi samaksās par šaušanu dzīvi palikušie. Atgājusi no krasta, laiva šūpojās viļņos, un to jau apšaudīja no krasta. Lodes svilpa, šķeļot ūdeni vai dauzot laivas malas draudīgiem plīkšķiem. Tumsa neļāva tēmēt. Utlenders, uzbudinājumā drebēdams, piecēlās stāvus un
šāva uz krastu; Petveks un Getrahs centās trāpīt muitniekiem, kas sēdēja «Lāču mātei» uzbrūkošajā laivā. Davenants saķēra revolveri, kas viņa rokās bija bīstamāks nekā šautene kareivja rokās, un nogāza vienu ienaidnieku.
— Ko tad… jūs? — Getrahs kliedza, bet tai pašā brīdī aizmirsa Davenantu, jo pats šāva uz krūmiem, kur mijās tumšas ēnas.
Pa to laiku uz kuģa klāja iešķindējās zobeni, liecinot par tuvcīņu. Tur bija arī nodaļas komandieris, viņš aizelsdamies skubināja:
— Grābiet viņus ciet! Grābiet!
Gari novaidējies, komandieris pārvērstā balsī teica:
— Tagad vienalga. Sitiet viņus bez žēlastības.
— Aha! Draņķis! — iekliedzās Tergenss.
«Ja es metīšos uz krastu,» nodomāja Davenants ar dīvainu piesardzību un uzmanību pret visu, kas bija dzirdams un redzams apkārt, «ja es pateikšu, kas es esmu, kāpēc esmu kopā ar kontrabandistiem un kāpēc mani vajā van Konets, vai tas līdzēs? Muitnieki ņirgāsies tāpat kā van Konets. Viņi visi ir mazi van Koneti. Jā. Tādi viņi ir!» viņš atkārtoja un pie vārda «viņi» ietrieca lodi kādā no melnajiem stāviem, kas skraidīja pa smiltīm. Kareivis sagriezās uz vietas un nokrita ar seju ūdenī.
Pa to laiku šāvieni uz «Lāču mātes» apklusa, tur gurdi un noslēpumaini, it kā cīņā aizslāpusi, gulēja tumsa.
— Sasieti! Sasieti! — kliedza Tergenss. — Metiet šauteni nost, Getrah, un, ja varat, laidieties lapās!
Bet grūti bija apstādināt Petveku un Utlenderu. Muitas laivas, atbrīvojušās no cīņas ar «Lāču māti», uzbruka kontrabandistiem no abām pusēm.
— Pagalam mēs esam! — Utlenders teica, apšaudot tuvu pienākušo laivu.
Viņš nometa šauteni un atspiedās ar roku pret laivas malu. Lode bija iestrēgusi viņa krūtīs.
— Izsita man caurumu, — teica Utlenders un nokrita pie Getraha kājām, arī Getrahs bija ievainots, bet viegli — kaklā.
Tomēr Getrahs šāva, arī Davenants, aiz laivas malas noslēpies, bez apstājas dzina lodes muitnieku stāvos. Laivas šūpojās viena otrai pretim, nirdamas un grozīdamās bez jebkādas vadības, jo arī kareivji bija ārkārtīgi saniknoti un iedegušies cīņā. Davenants šāva uz krastu un laivām. Izšāvis visas revolvera patronas, viņš pacēla Utlendera šauteni, bet Petveks pabāza viņam sauju patronu, saspiedis līdz ar tām Davenanta roku tik spēcīgi, ka daiļrunīgi izteica savas jūtas un savainoja Davenantam nagu. Davenantam pietika ar nakts ēnu sakustēšanos, lai viņš trāpītu pašā kustības centrā. Kaut arī viņš jau daudzus bija nošāvis un arī pats ievainots ceļgalā, viņš palika mierīgs, tikai virs uzacīm un deniņos neganti dauzījās pulss.
— Petvek! — Davenants nez kāpēc pasauca, bet Petveks jau gulēja blakus Utlenderam; viņš tikai plātīja muti un kustināja roku.
— Grābiet šito! — kliedza muitnieki.
Taču Davenants neattiecināja kliedzienu uz sevi, — pašlaik viņš vēl nesaprata vārdus. Viņam vairs nebija palicis patronu, kad Tergenss skaļi teica:
— Metiet šauteni nost, Gravelot, jūs nogalinās!
Viņam nebija ar ko šaut, un viņš sapratis atbildēja:
— Jau nometu.
Ar šiem vārdiem Davenants tiešām iesvieda šauteni jūrā un ļāva sevi sagrābt no abām pusēm uzbrūkošiem pretiniekiem, jūtot, ka ir kaut kā attaisnojjs atmiņas par sarkani zeltaino viesistabu un ar godu aizstāvējis saules staru uz spilgtā paklāja ar lēkājošiem zelta kaķiem, kaut arī to nezināja neviens, tikai viņš pats.
— Cauri? — jautāja sasietais Tergenss, sēdēdams uz kravas telpu lūkas, kamēr Davenants zem paceltu šauteņu stobriem kāpa uz klāja, lai savukārt izbaudītu roku dzelžu spailes.
— Cauri, — atbildēja Davenants kareivju lamāšanās piebārstītajā troksnī.
— Ja būšu dzīvs, — Tergenss sacīja, — esmu jūsu.,, ar miesu un dvēseli, ziniet to.
— Esmu ievainots, — pastiepjot rokas, teica Davenants seržantam, kas saslēdza ap viņa locītavām plāno tēraudu.