— Kas mums bija uznācis? — Tergenss nopūtās. — Mēs visi bijām kā sajukuši. Nebīstieties, — viņš caur zobiem novilka. — Pacentīsimies. Gan tad redzēsim.
Davenants apsēdās. Kareivji sāka celt uz klāja līķus. Utlenders vēl vaidēja, bet bija bez samaņas. Pārējie peldēja uz kapu.
Muitnieki, paņēmuši laivas tauvā, pacēla buras, lai vestu savu trofeju uz Poketu. Sākumā viņi bija piecdesmit, nu palikuši divdesmit seši.
Vedot līķus un dārgo kravu, «Lāču māte» līdz ar rītausmu ieradās Poketā, un reportieri tika pie sensacionāla materiāla, ko tūlīt grūda iespiedmašīnās.
Kamēr kuģis peldēja, Davenants slepus norunāja ar Tergensu, ka kontrabandisti neizpaudīs iemeslus, kāpēc viņš parādījies uz «Lāču mātes» klāja.
Snogdens sagaidīja van Konetu savā dzīvoklī un runāja ar viņu kā cilvēks, kas uzņēmies paša likteņa pienākumus. Apvijis ar vārdu vizuļiem savas ne pārāk sarežģītās, bet noziedzīgās izdarības, kuru rezultāts lasītājam jau zināms, un piedomājis klāt daudz šķēršļu, kas bijis jāpārvar, Snogdens iztēloja šo lietu kā samezglota kamola atmudžināšanu, sevišķi uzsvērdams, cik grūti bijis pierunāt izkārtņu meistaru Barketu. Par Barketu mums būs iespēja uzzināt tālākajā gaitā, bet pats galvenais nebija tikai Snogdena izdoma: Barkets, praktisks cilvēks, deva Snogdenam solījumu klusēt par skandālu, bet viņa meita, ko tik dedzīgi bija aizstāvējis Tirejs, no sākuma raudāja, taču pēc tam pienācīgi novērtēja Snogdena noskaitīto bankas zīmju daiļrunīgos rakstus. Snogdens iedeva Barketam trīssimt mārciņu negaidīta atraduma dalīšanas jautrā tiešuma, un, kad Barkets, teikdams: «Es ņemu naudu tikai tāpēc, lai jums būtu mierīga sirds,» — pieņēma van Koneta dāvanu, kas, starp citu, nāca īstā reizē, jo darbnīcas ienākumi bija pārāk mazi, — Snogdens lūdza izsniegt kvīti par piecsimt mārciņām. «Tas ir tāpēc,» sacīja Snogdens, skatīdamies amatniekam tieši acīs, «lai fiktīvās divsimt mārciņas apmēram pēc mēneša patiešām pārietu jūsu rīcībā, ja viss labi beigsies.»
Neiebilstot pret šo gājienu, juzdamies pat atvieglots, ka nolīdzinājies ar Snogdenu nelietībā, Barkets pamāja ar galvu un izrakstīja kvīti.
Kad viņš bija aizgājis, Marta ilgi klusēja, domīgi pārcilādama uz galda atstāto naudu, un skumji noteica:
— Mēs izdarījām nelietību. Pārdevām, kā mēdz teikt, dvēseli.
— Nauda ir vajadzīga, velns lai parauj! — iesaucās Barkets. — Nu, un, ja es to nebūtu ņēmis, kas mainītos?
— Tā jau ir…
— Klausies, prātīgā meita, — mums nav ko sacensties ar aristokrātiju goda jautājumos. Bet šis Gravelots ar savu lepnību, manuprāt, cenšas izrādīties par kaut kādu sevišķu cilvēku. Krodzinieks izaicina uz divkauju Georgu van Konetu! Par to taču jāsmejas, ja labi padomā.
— Gravelots aizstāvēja mani, — sacīja Marta, slaucīdama kauna asaras, — es nekad neesmu bijusi apvainota tā kā šodien.
— Labi. Viņš rīkojās cēlsirdīgi, — par to es nestrīdos… Bet divkaujas nebūs. Viņi ir sadomājuši kaut ko pret Gravelotu, ja Snogdens, tikko mēs bijām atbraukuši, nāca lūgt, lai klusējam, un būtībā ar varu uzspieda man šīs trīssimt mārciņas.
— Es negribēju… — teica Marta, cieši sakniebdama lūpas, — bet, kas izdarīts, tas izdarīts. Es nekad sev nepiedošu.
— Marta, noskaiti tūlīt pat astoņdesmit septiņas mārciņas, es samaksāšu vekseli Tomsonam. Pārējo vajadzēs pārskaitīt Plateram, lai pasūtītu emaljētos dēļus. Bet to izdarīsim rīt.
— Atstāj man divdesmit piecas mārciņas.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc… — Marta atbildēja, smaidīdama un kautrīgi lūkodamās uz tēvu. — Uzmini. Nu, es pateikšu: man vajag šūt, gatavoties, drīz taču atbrauks mans līgavainis.
— Jā, — apstiprināja Barkets un piebilda jau par citu: — Pati šīs lietas gaita ir atriebusi tevi: van Konets baiļojas, cenšas nepieļaut skandālu, baidās no avīzēm, no visa kā, tērē naudu. Redzi, kā viņš ir nosodīts!
So scēnu Snogdens nevarēja izstāstīt van Konetam, toties viņš bija izdomājis un pārstrādājis dabiskā dialogā Barketa un viņa meitas nepiekāpību un sašutumu; beigās Snogdens parādīja rēķinu par izdoto naudu; vislielāko summu, pēc viņa paskaidrojuma, nācās samaksāt šķietamajam Gotlībam Vāgneram, tumšai personai, kas par lielu maksu gatava uz lielām lietām. Tad, it kā pieminot kaut ko nesvarīgu, taču interesantu, Snogdens pateica, ka apstākļi spieduši viņu izskaidroties ar van Koneta tēvu, kura iejaukšanās varēja līdz galam pazudināt Gravelotu saskaņā ar tiem nenozīmīgajiem vainas pierādījumiem, kas bija iesūtīti «Sauszemē un jūrā» vecu grāmatu kastu izskatā.
Negaidījis tādu atzīšanos, van Konets ar pūlēm atturējās no rupjām lamām, jo viņu gaidīja sūra izskaidrošanās ar tēvu, visai divkosīgas morāles cilvēku, kas tomēr augstāk par visu vērtēja sava vārda ārējo cieņu.
— Galu galā, — iebrēcās satracinātais van Konets, — tādā ceļā es varēju visu nokārtot pats.
— Nē! — Snogdens asi sagrāba drauga roku, kuru tas gan tūlīt izrāva, bet tomēr sāka klausīties. — Nē, Georg, nē un nē, es tev saku. Vienīgi es varēju izskaidrot jūsu tēvam šo lietu tādā nozīmē, kā mēs norunājām, zinādami, ka tā prasa smalku un aukstasinīgu apspriešanu. Ar mani jūsu tēvs bija spiests runāt savaldīgi, jo esmu daudz darījis viņa labā. Runa ir ne tikai par Gravelota arestu, bet galvenokārt par to — ko darīt ar viņu pēc šī aresta. Tiesas prāva ir neiedomājama, un es atradu izeju, es devu padomu, kā izbeigt visu šo lietu, kad būs pagājis vismaz kāds mēnesis un jūs ar sievu būsiet jau Poketā. Līdz šim es vēl spiežu visas atsperes, lai jūs drīzāk ieceltu par Po- ketas lauksaimniecības uzņēmumu akciju sabiedrības direktoru. Es strādāju ar galvu un mēli, tāpēc jūs, tik kaislīgi tiecoties pēc šīs vietas, nevarat noliegt…