Viņa piebēra zēna kabatas ar pīrādziņiem un āboliem, bet viņš stāstīja tai pasakas un citus notikumus, par ko bija lasījis savās grāmatās. Reiz viņš uzzināja, ka Betsija nevar apprecēties ar zirgupuisi Džimu tāpēc, ka viņiem nav naudas savas saimniecības iekārtošanai. Grejs pārsita ar kamīna knaiblēm savu porcelāna krājkasi un izkratīja no tās visu, kas tajā bija, — sanāca kādas simt mārciņas. Piecēlies ļoti agri, kad līgava bez pūra jau bija virtuvē, viņš ielavījās tās istabā un, iebāzis dāvanu meitenes lādē, pārklāja to ar īsa satura zīmīti: «Betsij, tas pieder tev. Laupītāju bandas vadonis Robins Huds.» Lērums, kādu šī rīcība sacēla virtuvē, izvērsās tādos apmēros, ka Grejam vajadzēja atzīties viltojumā. Naudu viņš atpakaļ neņēma un nevēlējās par to vairs runāt.
Viņa māte bija viena no tiem raksturiem, kurus dzīve darina gatavā veidā. Viņa dzīvoja tādā bezrūpībā, kad tiek piepildīta ikviena vidusmēra vēlēšanās; tāpēc viņai nebija nekā cita, ko darīt, kā vienīgi apspriesties ar šuvējām, ārstu un pārvaldnieku. Un kaislā, gandrīz reliģiozā pieķeršanās savam dīvainajam bērnam, jādomā, bija vienīgais vārstulis tām viņas audzināšanas un likteņa iemidzinātajām tieksmēm, kas nedzīvo, bet klaiņo, atstājot gribu bezdarbībā. Dižciltīgā dāma atgādināja pāvieni, kura izperējusi gulbja olu. Viņa slimīgi izjuta dēla savdabību; skumjas, mīla un nomāktība pārņēma māti, kad viņa piespieda zēnu pie krūtīm, viņas sirds nerunāja to, ko mēle, kas parasti atspoguļo attiecību un nodomu noteiktās formas. Tā gaisa mirāža, ko brīnumaini izveidojuši saules stari, iekļuvuši kroņa celtnes simetriskajā izkārtojumā, notušē tās banālo vienmuļību, acs redz un nepazīst telpu; gaismas noslēpumainās nokrāsas šajā līniju nabadzībā radījušas apžilbinošu harmoniju.
Dižciltīgā dāma, kuras seja un stāvs, likās, tikai ar ledainu klusēšanu spēja atsaukties dzīves kvēlajām balsīm un kuras trauslais skaistums drīzāk atbaidīja, nekā saistīja, jo tajā juta uzpūtīgu gribas izpausmi bez sievišķīgas pievilcības, — šī Liliana Greja, būdama divatā ar zēnu, kļuva vienkārši māte, kas runāja laipnā padevīgā balsī tos pašus mīļos niekus, ko nav iespējams aprakstīt, to spēks ir jūtās nevis vārdos. Viņa nepavisam nespēja dēlam kaut ko atteikt. Viņa piedeva tam visu: atrašanos virtuvē, riebumu pret mācībām, nepaklausību un daudzējādās dīvainības.
Ja viņš negribēja, ka apcērp kokus, kokus neaizskāra;
ja viņš lūdza kādu apžčlot vai apbalvot — ieinteresētā persona zināja, ka tā notiks; viņš drīkstēja izjāt uz ikviena zirga, vest pilī jebkuru suni; rakņāties bibliotēkā, skraidīt basām kājām un ēst, ko vien iegribas.
Viņa tēvs kādu laiku cīnījās pret to, tad piekāpās — ne jau principā, bet pildot sievas vēlēšanos. Viņš aprobežojās ar to, ka izraidīja no pils visus kalpotāju bērnus, baidīdamies, ka zēna untumi šis zemākās sabiedrības ietekmē varētu pārvērsties par rakstura īpašībām, ko grūti izskaust. Vispār viņš bija ļoti aizņemts ar neskaitāmām ģimenes prāvām, kuru sākums šķita meklējams papīra fabriku rašanās laikā un beigas — visu intrigantu nāvē. Turklāt vēl valsts lietas, muižu pārvaldīšana, memuāru diktēšana, piedalīšanās medībās, laikrakstu lasīšana un sarežģīta sarakstīšanās turēja viņu zināmā garīgā attālumā no ģimenes; dēlu viņš redzēja tik reti, ka reizēm aizmirsa, cik tam gadu.
Tā Grejs dzīvoja savā pasaulē. Viņš rotaļājās viens, parasti pils pagalma pusē, kuram senatnē bijusi kaujinieciska nozīme. Plašie laukumi ar augstu vaļņu paliekām, sūnu aizaugušiem akmens pagrabiem bija pārklāti nezālēm, nātrēm, dadžiem, mežrozēm un pieticīgām, raibām meža puķēm. Grejs stundām kavējās šeit, izpētīdams kurmju alas, cīnīdamies ar nezālēm, ķerdams tauriņus un celdams no izlauztiem ķieģeļiem cietokšņus, kurus bombardēja ar kokiem un akmeņiem.
Viņam apritēja jau divpadsmitais gads, kad visas viņa gara tieksmes, visas saraustītās rakstura iezīmes un slepeno dziņu nojautas savienojās vienā spēcīgā momentā un, iegūdamas ar to saskaņotību, kļuva par nesavaldāmu vēlēšanos. Līdz šim viņš it kā atrada tikai atsevišķas sava dārza daļas — gaismas atspīdumu, ēnu, ziedu, drūmo un krāšņo stumbru — daudzos citos dārzos, bet nu pēkšņi ieraudzīja to skaidri it visu — brīnišķīgā, pārsteidzošā samērībā.
Tas notika bibliotēkā. Tās augstās durvis ar matstikla augšdaļu parasti bija noslēgtas, bet atslēgas bulta vāji turējās un, spiežot ar roku, durvis padevās un atvērās. Kad pētnieka gars pavedināja Greju ielavīties bibliotēkā, viņu pārsteidza blāvā gaisma, kuras neparasto krēslainību izveidoja stiklu krāsainais raksts logu augšējā daļā. Šeit bija iegūlis klusums kā aizauguša dīķa ūdens. Grāmatu skapju tumšās rindas vietām sniedzās līdz pašiem logiem, pa pusei aizsedzot tos; starp skapjiem bija ejas, piekrautasb ar grāmatu kaudzēm. Tur — atšķirts albums ar izslīdējušām iekšlapām, tur — vīstokļi, pārsieti zeltainām auklām; drūma izskata grāmatu grēdas; biezas kārtas rokrakstu, miniatūru sējumu kaudzes, kuri sprakšķēja kā miza, kad tos atvēra; šeit bija arī zīmējumi un tabeles, jaunu izdevumu rindas, kartes, dažnedažādi iesējumi — raupji, maigi, melni, raibi, zili, pelēki, biezi plāni, grumbuļaini un gludi. Skapji bija cieši pieblīvēti ar grāmatām. Tie izskatījās kā sienas, kas sevī ietvērušas pašu dzīvību. Skapju stiklos atspoguļojās citi skapji, ko klāja bezkrāsaini, spīdīgi lāsojumi. Milzīgs globuss, ietverts ekvatora un meridiāna sfēriskajā vara krustā, stāvēja uz apaļa galda.