— Es nevaru noliegt, — pārtrauca van Konets, — ka jūs aizraujaties. Atkārtoju — ar tēva starpniecību es pats varēju nokārtot to visu …
Viņš apklusa, jo lieliski apzinājās, cik daudz izdarījis Snogdens, cik neglābjami viņa tēvs būtu spiests griezties pie šī paša Snogdena, lai savērptu intrigu, kas, par spīti visai savai vienkāršībai, prasīja īpašas pazīšanās. Van Konetu gaidīja pretīga izrunāšanās ar tēvu.
— Vai jūs vismaz esat pārliecināts, ka šī muļķīgā lieta ir izbeigta?
— Jā, esmu pārliecināts, — pavisam mierīgi atbildēja Snogdens. — Ā, Villij, mans dārgais! Ko tu gribi teikt?
Ieskrēja gadus septiņus vecs zēns samta jaciņā, melniem, cirtotiein matiem, mīļš un maigs kā meitenīte. Ieraudzījis van Konetu, viņš apmulsa un pieliecies sakārtoja nošļukušo zeķi; tad pameta uz Snogdenu izteiksmīgu skatienu un, neuzdrīkstēdamies runāt, sāka berzēt ar pirkstiņu lūpas.
Gubernatora dēls īgni un domīgi skatījās uz zēnu; šī scēna bija samaitājusi van Koneta garastāvokli, un viņš zobgalīgi ielūkojās Snogdena sejā, kas pauda viņam neparastu maigumu.
— Villij, jāstāsta, kas noticis, vai jāiet prom, — sacīja Snogdens.
— Labi! — pēkšņi paziņoja zēns, pieskrējis viņam klāt.
— Sakiet, — kas ir «inti-granti» — «intriganti»? — izlaboja Villijs.
Snogdena uzacs viegli nodrebēja, un viņš jau gribēja aizraidīt zēnu ar solījumu vēlāk paskaidrot šo vārdu, bet van Koneta ironiskā dīkšana izraisīja viņa sirdī vēlēšanos palikt sev uzticīgam, un viņam pietika vīrišķības pārvarēt melīgu kaunu.
— Kā tu uzzināji šo vārdu? — Snogdens jautāja, dusmodamies uz savām rokām, kas apjukumā drebēja.
— Es izlasīju grāmatā, — sacīja zēns, piesardzīgi lūkodamies uz van Konetu un acīmredzot kaunēdamies no viņa. — Tur rakstīts: «Intri… ganti ielenca karali Kārli un bruņinieku Alfrēdu… Un bruņinieks Alfrēds…» — steidzīgi runāja Villijs, cerēdams ieskrējienā pārlēkt atmiņas pretestībai, — «bru … Alfrēds …» Es neatceros, — viņš bēdīgi nopūtās un izspieda ar mēli vaigu, — Bet «intri… gantus» es nesaprotu.
— Grūts uzdevums Snogdenam, — nenoturējās van Konets, ļauni glūnēdams uz apjukušo draugu.
Zēna taisnais skatiens palīdzēja Snogdenam pavērt savas sirds tīrākos kaktiņus. Ne bridi nedomādams, viņš atbildēja audžudēlam:
— Intrigants, Villij, ir tāds cilvēks, kas sava labuma dēļ pazudfna citus cilvēkus. Pēc tam es tev izskaidrošu sīkāk. Tu saprati?
— O jā! — Villijs sacīja. — Tagad es atkal iešu lasīt.
Viņš drūmi paskatījās uz van Koneta zābakiem, lēni
devās uz durvīm un pēkšņi metās skriešus.
— Jums tomēr… — piezīmēja van Konets, uzjautrinādamies par apjukušo Snogdenu, kura seja, zaudējusi aso spraigumu, raustījās. — Jums tomēr ir drosme,.. vai nekaunība. Jūs vienmēr tā paskaidrojat zēnam?
— Vienmēr, — nervozi iesmējies, negribīgi atbildēja Snogdens.
— Kāpēc?
— Tāpat vien. Tā ir mana darīšana, — Snogdens atbildēja, jau paspējis savaldīties, saspiezdams divos pirkstos apakšlūpu.
— Magdalēna … — novilka van Konets.
— Tātad, — sāka Snogdens, atgūdams iepriekšējo toni, kas ieskanējās viņa straujajos, iespaidīgajos vārdos,
— jūsu tēvs ir sagatavots. Ar to viss būs izbeigts.
Van Konets piecēlās un, nicīgi dungodams, pameta Snogdena dzīvokli.
Viņš necieta jūtu izpausmes, bija sen saminis tās, kā zābaks samin ceļmalas ziedus, tomēr Gravelots, Konsuēla un Snogdens katrs savā veidā bija viņu aizskāruši. Viņš varēja atpūtināt sirdi ķildā ar tēvu. Par to viņš bija drošs.
— Ellišķīga dienai — sacīja jaunais van Konets un sašļucis vēroja tēvu. — Jums jau viss zināms?
— Vismazāk esmu zinājis, kas jūs esat, — atbildēja vecais van Konets. — Bet runāt ar jums ir veltīgi, jo jūs varat sataisīt vēl lielākas nepatikšanas kāzu priekšvakarā.
— Pret ārprātīga cilvēka uzbrukumu nav garantiju.
— Ne gluži, mīļais. Jūs uzvedāties kā vazaņķis.
— Jūsu laime, ka esat mans tēvs … — iesāka van Konets un nobālis sakustējās, lai pieceltos.
— Laime? — ironiski pārtrauca gubernators. — Padomājiet par saviem vārdiem!
— Lieliski. Lamājieties. Es sēdēšu un klausīšos.
— Es atzīstu, ka stāvoklis ir smags, — neslēptā aizkaitinājumā sacīja tēvs, — un, velns lai parauj, reizēm jāpacieš arī pļauka, ja tā ir to vērta. Bet nevajadzēja sūtīt pie manis šo Snogdenu. Jums pašam vajadzēja nekavējoties griezties pie manis: es, mana nozīmība, jādomā, nav mazāka nekā tāda Snogdena.
— Kas atsūtīja Snogdenul — iekliedzās Georgs. — Viņš ieradās pie jums, neko man neteicis. Es tikai nesen to uzziņā j,u!
— Vai nu šā, vai tā, es pavadīju dažus patīkamus brīžus, klausoties stāstu par krogu un sitienu.
— Viss notika …
— Snogdens bija līdz aizkustinājumam vaļsirdīgs, tā ka nekāda jūsu versija nav vajadzīga.
Van Konets nosarka.
— Domājiet, ko gribat, — viņš teica, nekaunīgi nožāvādamies. — Ātrāk izsakiet man savu nicināšanu, un, dieva dēļ, beigsim …
— Jums jāzina, cik aizrautīgi mūsu ienaidnieki cenšas izjaukt jūsu laulības, — ierunājās vecais van Konets. — Ja arī Konsuēla Huareca jums neko nesaka, man ļoti labi zināms, kādi līdzekļi laisti darbā, lai viņu samulsinātu. Tenkas un anonīmas vēstules ir parasta lieta. Mēģināja uzpirkt jūsu Lauru, lai viņa ierastos laulības līguma parakstīšanas brīdī un franču gaumē izpaustu savas attiecības ar jums. Bet šī gudrā sieviete ieradās pie manis un panāca nopietnākus solījumus.
— Labi, ka tā, — līgavainis pasmīnēja.
— Labi un dārgi, dārgi un nogurdinoši, — turpināja gubernators. — Jums nav jēgas viņai to atgādināt. Saņēmusi naudu, viņa aizbrauks. Tāda bija noruna. Tagad klausieties ko citu. Iegrožojiet, apvaldiet savas negantās uzdzīves slāpes! Kāds mēnesis pieklājīgas dzīves — skatieties uz šo nepieciešamību kā uz upuri, ja gribat, — un jūsu rokās būs neierobežotas iespējas. Ļaujiet man tikt galā ar valdības kontroli, sadot kukuļus, nodibināt savu avīzi, un tad varat darīt, ko vien gribat. Bet, ja jūsu kāzas izjuks, ne jums, ne man neies secen rūgti brīži. Nepazudiniet kāzu dienu, Georg! Jūs ar savu nepacietību dzīvot atgādināt kaķi gaJas veikalā. Āmen.