— Vai viss ir nokārtots? — pieceldamies drūmi jautāja Georgs.
— Viss. Ceru, ka līdz parītdienai nepaspēsiet saņemt vēl vienu pļauku kā ierobežotā laika, tā arī savas nākotnes dēļ.
— Tātad jūs vairs nedusmojaties?
— Nē. Tomēr visam ir robeža. Dažas dienas jūs būsiet man pretīgs, pēc tam pāries.
Van Konets izgāja no tēva kabineta pavisam nejaukā garastāvoklī un pavadīja atlikušo dienas daļu Lauras Muldvejas dzīvoklī, kur drīz ieradās arī Snogdens; bet aiznākamā dienā vienpadsmitos no rīta van Konets pieveda pie svinīgi rotātās gubernatora nama zāles durvīm jaunu meiteni, par kuras draugu un vīru solījās kļūt uz visu mūžu. Dziji ticot mīlestības spēkam, Konsuēla gāja viņam blakus, uzsmaidīdama skatieniem un apsveikumiem. Viņa bija tik mierīga kā zajas zāles atspīdums klusā ūdenī. Un, veikli izlikdamies, ka ir augstu jūtu pārņemts, nopietni un mīļi raudzījās uz viņu van Konets, kas izskatījās vēl skaistāks un cildenāks savā tuvībā augstsirdīgajai meitenei ar baltiem ziediem tumšajos matos.
Smaids nedzisa viņas sejā. Atbildot notāram, Konsuēla pateica «jā» tik nozīmīgi un maigi, ka ielūgtie viesi un liecinieki, padevušies viņas burvībai, uz dažiem mirkļiem noticēja Georgam van Konetam, kaut arī ļoti labi viņu pazina.
Kā civilā, tā baznīcas ceremonija noritēja gludi, bez sarežģījumiem. Jaunlaulātie pavadīja trīs dienas Huareca, Konsuēlas tēva, muižā, pēc tam aizbrauca uz Poketu, kur van Konetam vajadzēja kārtot darīšanas sakarā ar viņa iecelšanu par lauksaimniecības uzņēmumu akciju sabiedrības direktoru; tagad viņš varēja nopirkt nepieciešamo akciju skaitu.
Pēc nedēļas uz turieni pārvācās Laura Muldveja, un drīz parādījās arī Snogdens, bez kura van Konetam būtu grūti dzīvot saskaņā ar saviem paradumiem.
VI nodaja
Par «Lāču mātes» sagrābšanu muita nebija vis parādā Niklsam, kā kādu laiku domāja Tergenss, kam šai sakarā bija savi apsvērumi, bet uzpirktam kontrabandistam, kura vārds drīz kļuva zināms, jo viņš nepaspēja aizbraukt un kādā tumšā naktī tika nogalināts šķietamā dzērāju kautiņā.
Pirmajā pratināšanā Davenants nosauca sevi par «Gan- treju», nevēlēdamies ieinteresēt kādu no vecajiem paziņām ne ar vārdu Tirejs Davenants, kas varēja parādīties avīzēs, ne ar vārdu Gravelots, kas bija bīstams van Koneta dēļ. Taču uz «Lāču mātes» Tergenss vairākkārt neviļus bija nosaucis viņu par Gravelotu, tāpēc oficiālos papīros viņš figurēja divkārši — Gantrejs-Gravelots; saskaņā ar pierādījumiem—«Sauszemes un jūras» īpašnieka bēgšanu, «Lāču mātes» kontrabandistu vidū nejauši ieklīdušā cilvēka ārkārtīgi trāpīgo šaušanu un ārieni — van Konets, uzzinājis visu no sava tēva, tūlīt spēra attiecīgus soļus. Viņam palīdzēja gubernators, bet tālākais visā savas darbības gaitā sīkāk izklāstīs iepriekšējās piezīmes.
Poketas cietums atradās pilsētas nomalē, kur pēdējos gados sāka veidoties iela, kas pēc dažām ēkām pārgāja paugurainā klajumā; jaunās ielas galam drīz pievienojās divas šķērsieliņas, no kurām viena beidzās ar gravu, bet otra — ar šosejas uzbērumu, tā ka pilsētas plānā tas viss atgādināja nomaļus izaugušu zaru ar sānu atvasēm. Cietuma vārti un fasāde bija pavērsti pret garu vienstāva ēku, ko apdzīvoja cietuma ierēdņi un apsardze; aiz kazarmām namu grupu noslēdza pārtikas preču veikals ar diviem logiem un durvīm to starpā, veikala klientūra bija galvenokārt ieslodzītie un cietumsargi. No rītiem sargi pēc īpašiem sarakstiem par arestantu naudu, kas glabājās cietuma kantorī, iepirka veikalā dažādus cietuma instrukcijas atļautus produktus. Dažreiz bulkā gadījās kokaīna vai opija vīkšķītis, maizē—kāršu kava, melonē — spirta flakons, bet sargi, kas piegādāja šīs aizliegtās mantas, rīkojās vienprātīgi, tāpēc neviens nesauca tiesā ne veikala īpašnieku, ne uzraugus. Divas kontrabandistiem ierādītās kameras vienmēr bija pilnas. Sī publika, kuras rīcībā bija daudz naudas, neliedza sev nekādas baudas. Bez tam kontrabandistu barvežiem, kas sastādīja kaut ko nenomaināmai ministrijai līdzīgu, vienmēr bija savs uzticams vīrs starp uzraugiem, kas pedantiski uzspieda cietuma režīmu visiem, izņemot savējos. Ja šis cilvēks iekrita, iznesot vēstules vai organizējot bēgšanu, viņa vietā nekavējoties atrada citu, laižot darbā naudu, šantāžu vai dažādu paziņu protekciju. Sī cietuma slepenā dzīve ārēji — lietas oficiālajā pusē nekā neizpaudās; dežūru un sardzes tnaiņa, pastaigu stundas, izmeklēšanas ierēdņu sakari ar cietuma administrāciju, kancelejas atskaites — tas viss ritēja kara dienesta precizitātē, un arestants, kam nebija derīgu sakaru cietumā vai ārpus tā robežām, nevarēja pat iedomāties, ko visu var darīt cilvēks, kurš sēž turpat aiz sienas blakus kamerā.
No augšas skatoties, cietums atgādināja mūra kvadrātu, kura vidū stāvēja mazāks kvadrāts. Tas bija divkārt augstāks par ārējo sienu. Šis četrstāvu korpuss ieskāva cietuma iekšējo pagalmu, uz kuru bija pavērsti visu kameru logi. Bez kancelejas logiem pirmajā stāvā cietuma ārsienai nebija nekādu citu logu vai lūku. Cietums drīzāk atgādināja kara cietoksni nekā māju. Pie ārējās sienas pa labi no vārtiem sētas iekšpusē atradās slimnīcas vienstāva ēka; pa kreisi no vārtiem bija cietuma priekšnieka māja puķu dobju, mauriņa un ēnainu koku ielokā; ap namu vijās arī tīteņu dzīvžogs, apsargājot šo sevišķo ģimenes miera pasauli dārza vidū.