Pa to laiku, kamēr «Lāču māte» gāja uz Poketu, Davenanta kāja bija uztūkuši, un viņu pēc dažām vienkāršām formalitātēm ieslodzīja slimnīcā. Pārējos aizveda uz korpusu. Šķiroties no Gravelota, kontrabandisti izteiksmīgi māja viņam, izsakot savu līdzjūtību viņa liktenim un pūloties viņu uzmundrināt; viņiem bija iespējas organizēt Davenantam ja ne bēgšanu, tad vismaz sakarus ar ārpasauli. Bija jau rīts — desmit. Ambulancē cietuma ārsts pārsēja Davenanta kāju — lodes brūci, bija savainotas cīpslas, un viņu ievietoja vieninieku kamerā. Restes, biezas kā tīģera būrim, sedza logu. Davenants, nometis savas drānas, uzvilka cietuma bušlatu un apgūlās; viņa domas pamira. Esības ritums bija apstājies, Davenants atradās mežonīgā ātrumā virpuļojošās dzīves ass nāves punktā. Sargs atnesa maizi un pienu. Smēķēt bija aizliegts, taču uz Davenanta jautājumu par smēķēšanu uzraugs atbildēja:
— Pagaidiet mazliet, parunāsim vēlāk.
No šiem tukšajiem vārdiem, kas varbūt nenozīmēja neko citu kā atļauju smēķēt, pūšot dūmus kādā spraugā, Davenantam kļuva jautrāk, un, kad parādījās kara izmeklētājs kontrabandas lietās, Davenants apsēdās uz gultas malas, gatavs cīnīties ar atbildēm pret visiem jautājumiem.
Ienācis kamerā, izmeklētājs ziņkāri paskatījās uz Davenantu: saskaņā ar iepriekšējām ziņām viņš bija sagatavojies ieraudzīt mežonīgu, katorgas tipa kausli, tāpēc ieslodzītā āriene viņu samulsināja. Sis cilvēks, kas gaiši un domīgi raudzījās viņam pretim, nekādi nesaderējās ar šis skumīgās vietas sienām. Taču aiz šīs ārienes, kas iedvesa uzticību jau pa gabalu, stāvēja nakts notikumi ar vēl nepieredzētu upuru skaitu. Un, tā kā dzīvi palikušie kareivji aprakstīja viņa pārsteidzoši trāpīgo šaušanu, aizmirstot, ka viņš nešāva viens, tad galvenokārt apvainoja viņu. Izmeklētājs nolika portfeli uz slimnīcas galda, piebīdīja ķeblīti, apsēdās un sagatavoja pildspalvu. Tas bija drukns, plecīgs cilvēks ar izvairīgu pelēko acu skatienu. Acis reizēm novērsās, reizēm pavērās plaši un spoži, lūkodamās uz nopratināmo ar izaicinošu spēku, kam vajadzēja radīt apjukumu. Ar tādu paņēmienu izmeklētājs it kā gribēja teikt: «Liegšanās ir veltīga. Skatīties tā, tieši un stingri, varu tikai es', kam redzama jebkura domas kustība.» Starp gandarījumiem, ko sagādā sev dažādu profesiju speciālisti, ievērojama loma pieder pieņemtai pozai, — šī spēle viņiem nepieciešama kā savas pašcieņas celšanai, tā arī tīri estētiskos nolūkos; pa lielākai daļai tam visam ir gluži nevainīgs raksturs, taču nopratināšanas apstākļos gudram cietumniekam ar ievērotu sīkumu nemanāmo strāvu šāda poza bieži norāda, kā izturēties.
Saspringta saruna rit dabiskāk, ja izjautājamā persona aizņemta ar kādu blakuslietu, kas neattiecas uz pašu nopratināšanu. Davenants paņēma krūzi un sāka ēst maizi ar pienu, tai pašā laikā atbildēdams ierēdnim.
— Sāksim nopratināšanu, — ierēdnis sacīja, paceldams pildspalvu pār papīru un skatīdamies uz roku ar piena krūzi. — Atbildiet, neko neslēpdams, necentieties noklusēt, kaut kādus apstākļus. Ja esat vainīgs, tūlīt atzīstieties visā, tā jūs atvieglināsiet savu likteni. Kā jūs sauc?
— Džems Gantrejs.
— Vecums?
— Divdesmit seši gadi.
— Jūsu profesija? Kontrabandists?
— Jūs maldāties. Es neesmu kontrabandists.
Izmeklētājs nozīmīgi paskatījās uz Tireju, sagrāba zodu
plaukstā, saspringa un, negaidīti piecēlies, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm. Tad viņš pamāja pats sev, atviegloti pameta ar roku un smaidīdams atgriezās.
— Neviens nenoklausās, — sacīja izmeklētājs, apsēzdamies un laipni uzlūkodams pārsteigto Davenantu. — Nebaidieties no manis. Esmu jūsu organizācijas biedrs. Izstāstiet, cik vien sīki iespējams, sadursmes gaitu, lai es gūtu iespēju apsvērt muitas izvirzītos pierādījumus un kopā ar jums apspriest aizstāvēšanās raksturu.
— Atklātību par atklātību, — atbildēja Davenants. — Jūs neesat izmeklētājs, es neesmu kontrabandists; bez tam man rokās nebija pat ieroča, kad robežsargi sagrāba «Lāču māti».
— Jūs nešāvāt?
— Nē. Es neprotu šaut.
— Savādi, ka jūs neticat maniem vārdiem, — sacīja izmeklētājs. — Laiks iet, un Tergenss man tieši uzdeva jums palīdzēt.
— Labi, — Davenants skumīgi iesmējās, — aizmirsīsim šo vājo spēli. Lūdzu, turpiniet nopratināšanu.
Izmeklētājs, acis piemiedzis, iesmējās augstprātīgi un patmīlīgi, kā slikts aktieris, kam paša uzskats svarīgāks par pūļa domām, un mainīja toni.
— Ieslodzītais, jūs, kas dēvējat sevi par Džemu Gan- treju, tiekat apvainots bruņotā pretestībā muitas sardzei; šīs pretošanās rezultātā nāvīgas ložu rētas saņēmušas sekojošas amatpersonas…
Viņš pārskaitīja nogalinātos, nosaucot katra vārdu, tad turpināja:
— Bez tam jūs apvaino kontrabandas pārvadāšanā un mēģinājumā realizēt kravu ostas teritorijā, kas atrodas kara laika likumu uzraudzībā un noteikšanā un ir pakļauta Poketas karatiesas kompetencei un izmeklēšanai. Vai atzīstat sevi par vainīgu?
Tikko izmeklētājs nosauca karatiesu, Davenants saprata, ka viņam draud nāves sods. Bīdamies van Koneta, viņš nolēma slēpt patiesību un atklāt to tikai tiesā, kas, pēc viņa domām, liktu pārskatīt viņa lietu; bija priekšlaicīgi runāt par notikumiem «Sauszemē un jūrā». Mazliet padomājis, Davenants atbildēja izmeklētājam tā, lai nodrošinātu sev tiesas labvēlību.