— Vajadzēs mazliet aritmētikas. Es nenoliedzu, ka esmu šāvis, nenoliedzu, ka biju uz «Lāču mātes», lai arī ne kontrabandas nolūkos. Es šāvu … Man bija septiņas patronas revolverī un deviņas patronas šautenē. Es zinu to tāpēc, ka, paņēmis Utlendera šauteni, es tūlīt piepildīju aptveri, kurā ietilpst, kā jums zināms, deviņas patronas, — tās man iedeva blakus sēdētājs. Tātad es atceros, ka iemetu vienu pārpalikušo patronu ūdenī — tā mani traucēja. Tādējādi — deviņi un septiņi ir sešpadsmit. Es varu ņemt uz savas atbildības sešpadsmit muitniekus, bet nekādi ne divdesmit četrus.
— Acīmredzot jūs esat labs šāvējs, — piezīmēja izmeklētājs, beidzis pierakstīt liecību. — Kas pamudināja jūs piedalīties bruņotā sadursmē?
Davenants neko neatbildēja.
— Tagad paskaidrojiet, — izmeklētājs sacīja, visai apmierināts par precīzo liecību šaušanas jautājumā, —• paskaidrojiet, — kādi apstākļi jums lika piebiedroties kontrabandistiem?
— To es pateikšu tiesā.
Izmeklētājs pūlējās izdibināt atteikšanās iemeslus, bet Davenants noteikti pretojās un tikai piebilda:
— Tiesā kļūs zināms, kāpēc es nevarēju runāt par to tagad.
Ierēdnis beidza nopratināšanu. Davenants parakstīja savu atzīšanos, un izmeklētājs aizgāja, visai ieinteresēts par šo arestantu, kas tik ļoti nelīdzinājās ne kontrabandistam, ne noziedzniekam.
Uzraugs, kas izlaida izmeklētāju, noslēdza kameru, bet pēc brīža atkal pagrieza atslēgu un, pabāzis Tirejam nelielu sainīti, teica:
— Smēķējiet vēdlodziņā.
Viņš steidzīgi izgāja, noliedzoši kratīdams galvu par zīmi,' ka nav laika sarunāties. Tirejs ieraudzīja piecas mārciņas naudas, pīpi un šķipsnu tabakas. Pabāzis tabaku zem spilvena, viņš atskr.ūvēja iemuti. Tajā bija iebāzta zīmīte no Tergensa: «Turieties, sāku apskatīties, darīsim visu, kas būs pa spēkam. Terg.»
VII nodaļa
Līdz ar nakts iestāšanos veikalnieks no iekšpuses nostiprināja durvis ar aizbīdni, tad izgāja pa pakaļdurvim mazā, tukšu kastu un mucu piekrautā pagalmā un pakāra ārpusē slēdzeni, bet atslēgu nepagrieza. Pie veikalnieka pienāca garš cilvēks salmu cepurē un plecos uzmestos iin- auduma svārkos. Aiz šī vīra platās ādas jostas rēgojās varā kaldināts naža spals. Cilvēks bija kalsens, bakurē- tains, ar skarbu skatienu un lieliskā garastāvoklī, jo bija jau izdzēris divas pudeles vietējā .dzeltenvīna pie dēmoniskās sievietes Rudās Katrīnes, kas dzīvoja tepat tuvumā; tagad viņš gribēja pacienāt Katrīni uz sava rēķina.
— Stomadorpapiņ, — teica kontrabandists, maigi kasīdams veikalnieku aiz auss, tad vaļīgi uzlikdams elkoni viņam uz pleca un izriezdams krūtis, kā to darīja, amizēdamies ar Katrīni, — nesteidzieties skaitīt kasi.
— Jūs neizturami ožat pēc sīpoliem, Botredž. Paejiet tālāk, un bez bučošanās.
— Jā. Bet ko man darīt, ja es liktenīgā kārtā dievinu sīpolus, — iebilda Botredžs, tomēr palaida vaļā Stomadora plecu. — Jums atradīsies sīpoli un divas pudeles piparu šņabja? Es uzkožu sīpolus.
— Vai tad nav laiks iet gulēt? — domīgi jautāja veikalnieks. — Man sacukurojies ievārījums, es vēl gribētu to pārvārīt.
— Nē, vecais indētāj, gulēt ir kaitīgi. Iesim, es sadzeršu ar jums. Zvēru pie šīs mājas, kas rēgojas pretim jūsu bodītei, un pie nabaga Tergensa dvēseles, — man patīk jūsu noslēpumainais, platais ģīmis.
Stomadors paskatījās uz Botredžu, aizkustinoši pasmaidīja, kā smaida cilvēki, kas mīl iedzert gadījuma kompānijās, un apņēmīgi pagrieza atslēgu.
— Iesim iekšā, — sacīja Stomadors. — Jūs droši vien gaida Katrīne?
— Pagaidīs, — atbildēja Botredžs, sekojot Stomadoram caur kastu grēdām uz gaišo durvju spraugu. — Ar Katrīni man ir pārbaudītas attiecības. Patīkami iedzert ar vīrieti, it īpaši ar tādu gudru cilvēku kā jūs.
Viņi iegāja veikala dibenistabā — telpā ar zemiem griestiem, te dzīvoja Stomadors. Gultas kājgalī stāvēja vaskadrānu apklāts galds, daži smagi krēsli, šautene pie sienas, kaktos maisi, konfekšu un makaronu kastes un veca glezna, kas attēloja tīģeru medības, — tā bija iekārtota šī šķūnim līdzīgā telpa ar nelīdzenu, dzeltenu ķieģeļu klonu.
— Es tikai neļaušu ēst sīpolus, — brīdināja Stomadors, — briesmīgi ož. Atradīsim kaut ko labāku.
Stomadors izgāja tumšajā veikalā un atgriezās no tā, atsizdams pakausi pret stenderi, ar divām pudelēm sarkana piparu degvīna, žāvētu zivju kārbu un ķimeņmaizī- tēm; salicis atnesto uz galda, viņš izņēma no sienas skapīša nazi, divas šauras glāzes ar bieziem dibeniem un nosēdās pretim Botredžam, kūpinādams pirmšķirīgu cigāru; tos viņš par lētu naudu pirka no saviem draugiem — kontrabandistiem.
Sarkanais, zili punktotais lakats, kuru Stomadors mājās mēdza siet ap galvu, ar vienu stūri nokarājās pār ausi, metot uz vecā vīra platās, no smacīgā gaisa bālās sejas sārtu atspīdumu. Pelēkās acis, biezās, viltīgi izliektās lūpas, apaļais dubultzods un strupais deguns vispār atgādināja miesās izlaidušos mūku, kā gleznās, kur mūks sēž pie mucas ar krūzi rokās. Zem padusēm sasietais priekšauts, pelēkās blūzes uzrotitās piedurknes, īsās, melnās bikses un ādas kurpes — tas viss ļoti piestāvēja Stoma- doram, piederējās viņa sejai. Vienīgi šī cilvēka milzīgās dūres sava lieluma dēļ izskatījās pēc atsevišķām, kailām būtnēm. Stomadors runāja skaļi, izsacīdams teikumu līdz galam kā zvērestā, un nejauca vārdus.
Kad pirmās divas glāzītes izlija ieplestajās, baltzobai- najās mutēs, Stomadors, zivteli košļādams, paziņoja:
— Ja jūs zinātu, Botredž, kā es nožēloju, ka nekļuvu par kontrabandistu! Tāds darbs man pa prātam, zvēru pie rostbifa un šampinjonu mērces!
— Jā, mums gadās veiksmīgas dienas, — rūpīgi tīrīdams zivi, atbildēja Botredžs, — toties, kad uzbrūk nelaime, tad iet plāni, Kaut vai tā pati «Lāču māte». Septiņi vīri beigti, pārējie sēž pretim jūsu veikalam un pie sevis zīlē: vai kara prokurora sieva dzemdēs tiesas dienā, vai tā lieta ievilksies. Runā, ka tādi laimīgi tēvi tad staigā uz pirkstgaliem — labiņi — un visiem čukst: «Ehē!» Es nezinu, neesmu bijis tēvs.