— Tiešām, ar «Lāču māti» jums ir krahs. Es dzirdēju, kāds cilvēks, kas braucis uz «Lāču mātes» no Gertonas, apšāvis gandrīz vai visu muitu.
— Jā, un arī pats viņš ievainots, bet ne bīstami. Zināt, kas viņš ir? Svešs cilvēks. Džems GravelotsC Viņam pieder viesnīca Tahenbakas ceļā.
Stomadors pārsteigumā uzgāzās ar krūtīm galda malai. Galds sakustējās un pagrūda Botredžu, kas izbrīnā piecēlās no krēsla.
— Smukus lēcienus jūs taisāt! — noteica Botredžs, pieturēdams krītošo pudeli.
— Džems Gravelots?! — Stomadors iebrēcās. — Bāls, septiņpadsmit gadu, līdzīgs nopietnai meitenītei? Zvēru pie pērkoniem un ruma, ka jūsu atbilde man vajadzīga ātrāk, nekā jūs paspēsiet sagremot zivi!
— Ja es nepazītu Gravelotu, — iebilda apstulbinātais Botredžs, — es nodomātu, ka Gravelotam ir dēls. Ar ko viņš varētu būt līdzīgs meitenei? Jūs varat man to pateikt? Vai nevarat? Atjaujiet pavaicāt: vai meitenei var būt četras collas garas ūsas nekulstītu pakulu krāsā?
— Jums taisnība! — Stomadors iesaucās. — Es aizmirsu, ka pagājuši deviņi gadi. «Sauszeme un jūra»?
— Jā. Es taču esmu tur bijis.
— Botredž, — pēc saspringtu pārdomu brīža teica saviļņotais Stomadors, — mēs gan neesam sen kā pazīstami, bet, ja jūsu atmiņā saglabājušies daži mani pakalpojumi, ko esmu jums izdarījis, Katrīnei šodien vajadzēs gaidīt ilgāk nekā citām reizēm.
Smadzeņu iesildīšanai viņš ielēja pa glāzei piparu degvīna sev un kontrabandistam, kurš, iesūcis malku, jautāja:
— Jūs esat norūpējies?
— Es atdošu veikalu, atdošu visus savus ienākumus no cietuma apgādāšanas un galu galā pats esmu ar mieru nokļūt cietumā, — Stomadors sacīja, — ja šie mani upuri var glābt Gravelotu. Kā viņš sapinās ar jums?
— Tas man nav zināms, bet to var uzzināt. Kas jūs tā satrauc, papiņ?
— Es vienmēr gaidu visādas tādas lietas, — noslēpumaini teica Stomadors. — Es tās gaidu. Es gaidīju tās uz Tahenbakas ceļa un gaidīju te. Vai jūs domājat, ka es šo bodīti nopirku, lai iedzīvotos? ,
— Kā es varu kaut ko domāt, — diplomātiski iebilda ieinteresētais Botredžs, — ja visiem sen zināms, ka Stomadors ir pieredzējis vīrs, kā sacīt, vīrs ar gaišu galvu?!
— Par to es arī runāju. Ir augstāki mērķi, — nopietni atbildēja Stomadors. — Pirms deviņiem gadiem es atdevu draņķīgu būdu jaunam klaidonim. Bet viņš tika galā ar saimniecību. Jūs domājat, es nezināju, ka.drīzumā atklās rūdas raktuves? Bet es pametu viesnīcu, jo man bija citi plāni.
Tā runādams, Stomadors meloja: ne tikai viņš, ari ne- \iens cits toreiz nevarēja zināt, kādus atklājumus kalnos izdarīs nejauša ekspedīcija. Bet tajā negantajā intriga kārē, kas parasti rada savādniekus un varoņus, veikalnieks bieži apgājās ar faktiem pēc sava prāta, pa draugam.
— Sis zēns, — turpināja Stomadors, — mani briesmīgi aizkustināja. Tātad sākam darboties. Ko varat piedāvāt?
•— Kādā plāksnē?
— Sakaru nodibināšanai.
— Tas nav grūti, — padomājis atbildēja Botredžs. — Bet jums dzelžaini jāklusē par visu, ko uzzināsiet no manis.
— Droši vien es skriešu uz cietuma kanceleju ar sīku jo sīku ziņojumu.
— Nemuļķojieties, — Botredžs rauca pieri, — lieta ir nopietna. Tādā gadījumā man tūlīt jāiet pie Katrīnes un…
Te Botredža runu pārtrauca kluss klauvējiens pie durvīm, kas nobeidzās ar skaļu uzsitienu pa dēli.
— Skaidrs, ka viņa, — Botredžs teica bez sevišķas sajūsmas.
Stomadors atvilka aizbīdni un ieraudzīja jaunu, sarkanmatainu sievieti baltā, vaļējā blūzē un drudžainiem plankumiem vaigos.
— Kas tas galu galā ir? Es visu laiku esmu viena, — teica Katrīne, paspērusi uz Botredža pusi garu kāju nomīdītā tupelē, — bet jūs te nīkstat?!
— Ket, dārgā, — samierinoši ieteicās Botredžs, — es tikko taisījos iet pie tevis svarīgā lietā. Jānogādā zīmīte viesnīcā. Fakregeds… Kā viņš?
Katrīne paskatījās uz Stomadoru ar to mežonīgo skatienu, kas cietumsargu un kontrabandistu vidū skaitījās neatvairāms, — bet ne lai savaldzinātu. Viņa vienīgi gribēja aptvert, vai Stomadors un Botredžs viņu neizjoko.
Cieši un izteiksmīgi paskatījies uz viņu lielām acīm, Stomadors atklāti ielika viņas plaukstā divus zelta gabalus, un sarkanie plankumi Katrīnes vaigos izplūda līdz deniņiem.
— Aha! — viņa atsaucās, lietišķi saraukdama pieri un piesmēķēdama papirosu, kas līdz tam bija aizsprausts aizausi. — Tad šitā! Nu ko tad Fakregeds! Viņš šodien ir brīvs. Tas neiznāks.
—- Tad izdomā! — Botredžs iesaucās.
— Cik pulkstenis? — Katrīne jautāja Stomadoram, dziļi ievilkdama dūmus un laizdama tos caur nāsīm.
— Bez desmit minūtēm pusnakts, — veikalnieks atbildēja, izņēmis no kabatas lielu zelta pulksteni.
— Pusnaktī pie ārējiem vārtiem nostāsies Kravars, — prātoja Katrīne, paceldama Botredža neizdzerto glāzi. — Pie iekšējiem vārtiem Hurtejs. — Viņa izdzēra glāzi un nosēdās sienmalē uz krēsla, lūpu šķobīšana un kodī- šana pauda saspringtu prāta darbību. — Rakstiet zīmīti.
Stomadors steidzīgi atraisīja un nometa priekšautu, izvilka no blūzes kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmuli un, zemu noliecies pār galdu, sāka rakstīt zīmīti. Laiku pa laikam Botredžs aizrādīja:
— Rakstiet drukātiem burtiem. Parakstu nelieciet. Kam rakstiet — vārdu neminiet. Lai viss būtu skaidrs tikai viņam un nevienam citam.
— Jā, piesargieties, — Katrīne apstiprināja. — Adresi mēs pateiksim mutiski.
Stomadora nolasītās zīmītes kopīgā apspriešana apmierināja visus. Saritinājusi zīmīti, Katrīne paslēpa to matos un devās uz durvīm.