— Uz slimnīcu, — viņa lēni atkārtoja uzdoto, — Džems Gravelots. Tieši tā.
— Pareizi, — nomierināja viņu Botredžs, — ko zinu, to zinu.
— Gaidiet, — izmeta viņa, aizspīdinot tumsā balto blūzi.
— Glodena sieviete, — sacīja Botredžs. — Ja viņa to šodien neizdarīs, tad citam nebūs pa spēkam. Pagājušas deviņas dienas, kopš viņi apcietināti; pēc sešām dienām slimnīcā dežurēs tas pats Fakregeds… tad mēs viņam dienu iepriekš … Sapratāt?
Apkārt skatīdamās, Katrīne izgāja uz ielas, zaķa cilpu līkumiem tuvojās vārtu tērauda režģiem, ko spilgti apgaismoja elektriska spuldze. Aiz vārtiem stāvēja druknais, plecīgais Kravars. Viņa sarkanā seja ar sirmām uzacīm parādījās starp dzelzs stieņiem. Ieraudzījis Katrīni, sargs izbrīnā viegli iesvilpās.
— Cik jūs vēlu staigājat! — sacīja Kravars taustīgā tonī, kā arī neskaidrā cerībā, ka Katrīne griezīsies pie viņa ar kādu lūgumu: sargs nekad nebija viņu redzējis naktī pie cietuma.
Katrīne apstājās cietuma vārtu akmens staba ēna un pacēla pirkstu pie lūpām.
— Nu ko jūs luncināties, ko luncināties? — maigi un dobji iemurminājās uzraugs, stiepdams roku cauri stieņiem, lai saķertu Katrīni virs elkoņa. — Ar mani vēl ne reizes neesat parunājusies. Par vecu, vai?
Kravars atskatījās uz Hurteju, kas stāvēja ar muguru pret viņu aiz iekšējiem vārtiem, un, paraustījis cepuri aiz naga, sakārtoja spožo, lakoto siksnu, kas cieši apkļāva viņa resno vēderu.
— Nemuldiet niekus, — Katrīne sacīja, atspiezdamās ar plecu pret stieni, smaidīdama ar satvīkušo seju tik dabiski, ka Kravars sāka elst. — Man, atklāti sakot, visi vīrieši vienādi.
— Tiešām? Vai tā ir? — jautāja Kravars, domīgi paceldams pie lūpām atslēgas galu. — Tad jūs nākat no satikšanās ar «vienādiem»? Vai arī ejat uz satikšanos?
— Mēģiniet uzminēt.
— Katrīn, es aizietu pie jums rītvakar. Goda vārds. Jūs zināt, esmu kārtīgs cilvēks.
— Eh! Jūs man sen to stāstāt. Taču Rimma jau dabūjusi no jums svārkus un kurpes, bet man jūs pat tukšu riekstu žēlojat.
— Ket! — uzraugs sacīja, sagrābis abas viņas rokas virs elkoņiem. — Tas ir tāpēc, ka jūs mani nonicināt. Es dārgi maksātu… jā, bet jūs aizraujaties tieši ar noziedznieku pasauli. Kāpēc atnācāt? Runājiet!
Katrīne atbrīvoja rokas un atkāpusies izvilka no matiem papīra ritulīti.
— Klausieties, Kravar,— čukstēja kārdinātāja, karstiem pirkstiem sažņaugusi uzbudinātā sarga sviedraino locītavu, — ja nodosiet zīmīti, tad varat nopirkt man kurpes.
— Tā! Divi prieki reizē: zīmīte mīļākam un vēl kurpes par to pašu! Jūs esat… viltīga zoss. Ket, dieva vārds!
— Te nu ir redzams, cik kārtīgs cilvēks jūs esat. Man nav cietumā mīļākā, zvēru, pie kā gribat! Vienkārši kāds vecs draugs grib nodot sveicienu paziņam.
— Jūs nepiemānīsiet, Ket?
— Tādās reizēs nemānās.
Kravars zināja, ka Katrīne nemelo. Līdzīgos gadījumos spēles noteikumus ievēroja ļoti stingri.
— Es baidos, ka … — iesāka Kravars un apklusa, ieskatoties sievietes trauksmīgi saspringušajā sejā ar maigu aizdomīgumu. Viņš klusēja, domāja un beidzot teica; — Var paskatīties, kas tur rakstīts?
— Protams! Ņemiet. Izlasiet, lūdzu, nekā sevišķa tur nav.
Kravars paņēma papīriņu, atskatījās, pamāja Hurtejam, kas uzmanīgi viņu novēroja, un izlasīja sekojošo:
«Sveiks, vecais Džern, — atceries mūsu tikšanos pirms deviņiem gadiem uz Tahenbakas ceļa? Cik dūšīgi Tu toreiz tiesāji kāļu rausi un vīnu! Es dzirdēju, ka Tev esot veicies. Sēdēji Tu ar Tomu Adoru. Jā, ir ko atcerēties. Viņš liek Tevi sveicināt. Paziņo, vai Tev ko nevajag. Veseļojies. Tavs Bills.»
— Nu jā, vienkārša zīmīte, tur nekā nav. Es zinu, — sacīja Katrīne, sekojot Kravara sejas izteiksmei; Kravars apostīja, vai papīrs neož pēc sīpolu sulas, kas aizstāja simpātisko tinti, vēl drošības pēc uzdedzināja sērkociņu un pasildīja zīmīti uz uguns.
Kravars atstiepa apakšlūpu, noteikti pagriezās un devās pie Hurteja. Viņi ilgi pētīja zīmīti. Atstājis to Hurtejam, Kravars atgriezās pie Katrīnes.
•— Kam nodot? — Kravars vaicāja.
— Džemam Gravelotam, slimnīcā. Lai viņš tūlīt sūta man atbildi.
— Katrīn, es tevi mīlu, tas tiesa, tikai saproti pati: ja mēs ar Hurteju … tā ir viena lieta, bet slimnīcā citādāk. Nepieciešama nauda.
— Tad ņemiet, — viņa sniedza Kravaram zelta gabalu.
— Nauda, zināms, nav mana.
— Mēs te visi esam gudrinieki, — atbildēja Kravars.
— Pa sešiem gadiem esmu daudz ko pieredzējis. Gaidi. Labāk pastaigājies, tikai tālu neaizej. Es pašķindināšu ar atslēgu.
Davenants tikmēr gulēja un redzēja sapnī tumšus ūdeņus, kas pārplūdināja naksnīgus laukus. Viņa kājai nebija ne labāk, ne sliktāk, ceļgals nelocījās, tāpēc tikt pie smēķējamā lodziņa bija sāpīgi, un viņš cik spēdams atturējās no smēķēšanas.
Uzraugs, kas dežurēja slimnīcā pie vienpadsmit viennī- cām, bez skaņas atvēra durvis un ienācis asi sapurināja arestanta plecu. Davenants aizturēja elpu un atvēra acis.
Uz viņa pagalvja nokrita zīmīte.
— Rakstiet atbildi, — uzraugs čukstēja, tūlīt iedams projām un pievērdams durvis no ārpuses.
Atslēga klusi noklikšķēja.
Davenants atspiedās uz elkoņa un izlasīja zīmīti, acumirklī sapratis dīvaino tekstu pēc «deviņu gadu», «Toma
Adora» un «Tahenbakas ceļa» asociācijām. Nezinādams, kur atrodas Stomadors, Davenants redzēja, ka viņam raksta tieši šis cilvēks, visu labi par viņu zinot.
Viņš izjuta padevīgu rūpju mulsumu, it kā raupja roka butu drūmi apspraudījusi viņa cietumnieka segu.
Viņam kļuva karsti un jautri. Ar dziļu elpas vilcienu apvaldījis cerību pārplūdinātās sirds dunoņu, Davenants izvilka no matrača mazu zīmulīti, ko nesen bija atsūtījis Tergenss, un atbildēja Stomadoram uz zīmītes otras puses to būtisko, par ko bija neatlaidīgi domājis šinīs dienās: