«Man vajadzīgs Orts Galerans. Ja viņš ir dzīvs, par viņu var pastāstīt kafejnīcas īpašnieks Ādams Kišlots; esmu aizmirsis Galerana mājas numuru. Kafejnīca toreiz bija uz Putekļu un Strauta ielas stūra. Jāpasaka Galeranam, ka viņu sveicina zēns, ar kuru viņš pirms deviņiem gadiem brauca uz Baijas ragu un kurš viņam iedeva zeltu spēlei.»
Piesardzības dēļ Davenants neparakstījās, bet arī bez tā rindas tikko ietilpa papīra strēmelītē. Uzbudinājumā nesaudzēdams slimo kāju, viņš aizkliboja pie durvīm, ieklausījās un viegli piesita. Uzraugs bija līdzās. Atvēris durvis, viņš žigli paķēra zīmīti un atkal ieslēdza Davenantu, kas apsēdās uz gultas pārdomāt. Pēc brīža Kravars pašķindināja atslēgu pret vārtu režģiem, un Katrīne iznāca no ēnas.
— Ņemiet drīzāk un ejiet, Ket, — sacīja Kravars. — Cietuma priekšnieks nāk pārbaudīt posteņus. Kas par sievieti … — viņš noteica Katrīnei pakaļ. — Pieraugi, rīt es būšu klāt.
Neatskatīdamās Katrīne mēmi pamāja un ieradās veikalā, kad, gaidīšanas izmocīti, Stomadors un Botredžs jau bija sākuši truli klusēt.
— Lasiet! — aizelsusies sacīja Katrīne. — Viss Poke- tas pasts nav vienas manas galvas vērts.
Viņa nometa zīmīti uz galda, lielīgi izriezusi krūtis, ielēja sev glāzi piparu degvīna un kāri izdzēra.
— Kā panāci? — jautāja sajūsminātais Botredžs, sagrābjot viņas vidukli un velkot sev klāt, kamēr Stomadors cīnījās ar Davenanta neskaidro rokrakstu. — Kā tu to panāci, es prasu? , V
— Sieviešu izdarības ir veiklākas par tavām, veco zēn, — atbildēja Katrīne. — Es devu zeltu. To jūs man esat parādā, Stomador,
Turpinādams lasīt, Stomadors izklaidīgi paskatījās uz viņu un tikpat izklaidīgi pasniedza Katrīnei trīs zelta gabalus.
— Ko lai dara? Tāda ir mūsu dzīve, — nopūtās Botredžs, smīnēdams pats savām domām par notikumu pie vārtiem. — Tad viss ir labi, Stomadora papiņ?
— Ak, mīļo Katiņ, — sacīja Stomadors, — tu man tā izlīdzēji, ka es atvēršu tev kredītu uz veselu mēnesi, vari ņemt, ko vien gribi. Man, saprotiet, ir uzdots atrast kādu cilvēku, bet, tā kā jums vēl jāsaņem divas pudeles piparu degvīna un jāiet gulēt, plānus es te sastādīšu viens pats.
Otrā dienā, uzaicinājis Botredžu patirgoties savā vietā, Stomadors devās meklēt Galeranu pēc Tireja zīmītes norādījumiem un, apvilcies pilsētas uzvalku, vispirms gāja pie Kišlota, kas sen jau bija slēdzis savu «Riebumu». Kādā no pilsētas visdzīvāk apmeklētajām vietām Kišlotam tagad bija veikals. Viņš tirgojās tik veiksmīgi, ka taisījās atvērt vēl divus tādus veikalus. Neķerdamies vairs ne pie pretdabīgas, pat ne pie kaut cik oriģinālas reklāmas, Kišlots bija «trāpījis desmitniekā», kā to skaudības lēkmē reiz bija solījis Davenantam; Kišlota bagātības noslēpums izrādījās vienkāršs: viņš pirka par puscenu lielas partijas brāķētu apavu un pārdeva tos par normālu apavu cenu. Nenozīmīgo, tikai speciālistam redzamo brāķi vienkāršs pircējs, ja arī bija to manījis, izskaidroja kā nejaušību; ja pircējs sūdzējās, Kišlots labprāt apmainīja brāķēto preci pret nevainojamp apavu pāri, bet sūdzību bija maz un preču — daudz.
Kišlots bija aptaukojies, iemācījies spēlēt uz elektriskām klavierēm un taisījās precēt jautru atraitni, kam piederēja savs nams.
— Orts Galerans? — Kišlots jautāja Stomadoram, kad bija uzzinājis viņa vizītes mērķi. — Galerana adrese zināma kafejnīcā «Pončs». Tur esmu viņu redzējis, bet pie manis viņš sen nav iegriezies.
— Galvenais bija — atrast jūs, — sacīja Stomadors. — Es nomētājos pa Putekļu ielu pāris stundu, izprašņādams ļaudis namos un uz stūriem; es noguru, apsēdos alus bārā un paņēmu avīzi. Tur es ieraudzīju, kāds esmu muļķis. Starp sludinājumiem redzamā vietā bija minēts jūsu veikals: «Labākais apavu veikals «Merkurija spārni» — Ādams Kišlots.» Tātad es eju uz «Ponču».
— Mēs ievietojam sludinājumu divas reizes nedēļā, — labsirdīgi teica Kišlots. Viņš brīdi klusēja. — Jūs pazīstat Galeranu?
— Nē. Viņu pazīst un grib uzmeklēt kāds no maniem draugiem.
Pateikdamies Stomadors šķīrās no Kišlota un pavēlēja taksometra šoferim braukt uz kafejnīcu «Pončs».
Drīz viņš iegāja vēsā telpā ar sarkankokā apdarinātiem malahīta galdiņiem. Starp izplestām avīzēm un dāmu cepurēm Stomadors izspraucās pie bufetes, kur uz viņa jautājumu par Galeranu jau pirmais apkalpotājs, mazliet pameklējies ar acīm pūlī, norādīja uz staltu sirmgalvi, kas sēdēja pie spoguļa. Galerana uzacis vēl bija melnas, bet kakls kļuvis dzīslains, mati nosirmojuši, acīs un lūpu kaktiņos vīdēja pacietības pilna mūža vakara miers, kas raksturīgs vientuļu cilvēku vecumam. Galerans dzēra melnu kafiju un lasīja grāmatu. Blakus viņa galdiņam bija brīvs krēsls.
Stomadors lēni paklanījās un lūdza atļauju ieņemt krēslu. Galerans klusēdams pamāja. Stomadors agsēdās un sāka cieši skatīties uz galda kaimiņu, kas, paraustījis plecus, turpināja lasīt. Juzdams skatienu, viņš pacēla galvu un, redzot, ka resnais svešinieks skatās uz viņu ar noslēpumainu un nogaidošu smaidu, jautāja:
— Jūs kaut ko man teicāt?
— Vēl ne, bet tūkt teikšu, — klusi ierunājās Stomadors. — Jūs esat Orts Galerans?
— Neapšaubāmi.
— Tad klausieties: šejienes cietumā sēž Džems Gravelots, kuram pirms deviņiem gadiem, kad viņš vēl bija zēns, es uzdāvināju mazo ienākumu dēļ panīkušu viesnīcu pie Tahenbakas ceļa, ap četrdesmit jūdžu no Gerto- nas. Pareizāk sakot, es to pametu. Gravelots noturējās. Viņu glāba rūdas raktuvju atklāšana. Nezinu, kā un kāpēc, tikai viņš nesen brauca uz Poketu kontrabandistu šo- ncrī un pēc apšaudīšanās tika noķerts līdz ar visiem pārējiem, kas bija palikuši dzīvi. Šonakt izdevās saņemt no viņa zīmīti, ko būsiet tik laipns izlasīt.