Galerans šaubīgi pacēla zīmīti pie acīm, bet, tikko bija izlasījis par zelta monētu, paņemtu spēlei no Davenanta, tūlīt satraucās, saviļņojumā pat piesarka.
— Ak dievs! Tas taču ir Tirejs! — viņš sev teica.— Kas jūs esat, dārgais draugs?
— Toms Stomadors jūsu rīcībā. Man ir veikals pretim cietumam.
— Velns lai parauj! Izstāstiet labi sīki. Savā laikā es ļoti tuvu pazinu Dav… Gravelotu.
Stomadors nevarēja neko daudz piebilst iepriekšējam paskaidrojumam; viņš aprakstīja savu satikšanos ar jaunekli, viņa noplīsušās drānas, izskatu, bet varēja redzēt, ka Stomadors uz visiem laikiem paturējis prātā to vienkāršības, uzņēmības un bezpalīdzības kopumu, kas piemita Tirejam; tādu viņu atcerējās arī Galerans, it īpaši pēc zēna pazušanas, kuras iemesli noskaidrojās, tikko pie Kišlota ieradās Franks Davenants un sāka tur ciniski plātīties, ka dēls viņu pametis. Kamēr Davenants mocījās, pūlēdamies apmierināt tēva alkatību, Galeranam Lisā bija neredzēti veicies kāršu spēlē: viņš bija vinnējis piecpadsmit tūkstošus mārciņu, un ceturtā daļa no šīs summas pienācās zēnam, aizgājušam no tiem dubļiem, kas tik negaidīti bija aptraipījuši viņa slāpstošajai dvēselei pavērtās gaišās durvis.
Paskaidrojis Galeranam, ka sīkākas ziņas par saviem apstākļiem Gravelots varēs dot tikai pēc dažām dienām, kad uzraugs Fakregeds uzsāks diennakts dežūru slimnīcā, Stomadors devās mājup, pierakstījis Galerana adresi: Galeranam jau septiņus gadus piederēja balts vienstāva nams desmit jūdžu attālumā no Poketas.
Ar šo namu sākās krasta vasarnīcu virkne, izkaisīta klinšu terasēs starp aizām un dārziem. Uz šīm saules un jūras klusuma ligzdām no pilsētas veda šoseja un viensliežu dzelzceļš. Galerana mājā bez paša saimnieka dzīvoja vēl šoferis Grube un meitene Tirza, šofera māsa, kas veica apteksnes un saimniecības vadītājas pienākumus.
Galerans dzīvoja četrās istabās, iekārtotās tik vienkārši, kā to prot cilvēki, kas mīl skaidras līnijas zīmējumā un jnūzikas melodijā. Smalka veļa, elektriskas lampas ar zaļiem kupoliem, zili izkrakstīts fajanss, liektās mēbeles, lielisku krāsainu gravīru kolekcija, kā arī daudzo istabas augu dažādība un visām istabām vienādais smalkais franču paklājs, kura zilie raksti atspoguļojās grāmat- skapju stiklos, — lūk, viss, kas, lielo logu apspīdēts, klusi inirdzēja šinī namā. Galeranu neviens neapciemoja. Ap piecdesmit gadiem viņa raksturs bija izstrādājis īpatnēju pretindi, kas liedza tuvoties viņam citādi kā vien neitrālās vietās — uz ielas, kafejnīcā, klubā. Viņš nenicināja, nenīda ļaudis, bet mīlēja tos drīzāk kā grāmatu tēlus, Tirejs bija izņēmums. Trauksmīgi un karsti viņu pieminēja Galerans. Tirejā Galerans saskatīja savu jaunību, bet viņu glāba pārdomu vēsumiņš, līdzīgs piparmētru konfektes svaigumam.
Galerans nedēļām dzīvoja mājās, kopdams bites, lasīdams vai savā buru laivā makšķerēdams, un tad atkal nedēļām mitinājās Poketas viesnīcā «Roze un plūme», spēlējot pamīšus gan kārtis, gan biljardu.
Tireja vinnests — trīsarpus tūkstoši mārciņu, noguldīts uz tekošā rēķina, bija pieaudzis līdz sešiem tūkstošiem, un Galerans ne reizes nebija pieskāries šai naudai.
Viņš gaidīja, ka zēns ieradīsies un pateiksies viņam.
Tirejs bija atnācis. Nu vajadzēja viņam palīdzēt.
Pa to laiku Davenanta kājai bija kļuvis sliktāk; pēc īslaicīga atvieglojuma ceļgals satūka, kāja kļuva smaga, un slimnieks varēja tikai sēdēt, kaut arī tas viņam bija aizliegts. Ja viņš reizēm piecēlās uzsmēķēt, tas bija risks un visādā ziņā tika darīts pretēji ārsta aizliegumam. Ārsts Dobis, kas neapzinīgi simpatizēja Davenantam, nekādi nebija noskaņots steidzināt prāvu un, sasaucis attiecīgu konsīliju, panāca nosacītu slēdzienu, ka ievainotais var stāties tiesas priekšā tikai pēc divām nedēļām, tas ir, pieņemot Stomadora un Galerana tikšanos par izejas punktu, pēc vienpadsmit dienām no šī brīža.
Pa to laiku Gertonas gubernators bija jau visu uzzinājis par Gravelotu. Tēvs un dēls, ārkārtīgi apmierināti ar notikumu gaitu, izmantojot vecus sakarus, darīja visu iespējamo, lai kauna pilnais atgadījums nenāktu gaismā, tāpēc jau iepriekš bija izlemts notiesāt Davenantu aizmuguriski, izmantojot viņa tiešo atzīšanos. Tādējādi prāvas atlikšana galvenā vaininieka slimības dēļ bija tikai nepieciešamā korektuma izpausme. Ja viņa kājai tiešām kļūtu labāk, karatiesas priekšsēdētājs majors Stegelsons pēc apspriedes ar prokuroru nolēma šādā gadījumā noteikt tiesas dienu, negaidot Gravelota izveseļošanos. Sīs ierēdņu un kara virsnieku sliktākās daļas iekšējās attiecības atgādināja noslēgtu loku, labi pazīstamu katram speciālistam. Aizstāvot kopējas slepenas intereses, tas izskatās neģēlīgi tikai no ārpuses, iekšā viss ir vienkārši un itin mierīgi.
Savukārt Davenants bija pilnīgi pārliecināts, ka Georgam van Konetam labi zināmas viņa bēgšanas sekas un ka gubernatora dēls izmantos gadījumu, lai jau iepriekš sagrozītu faktus vai iznīcinātu tos, ja arestētais ķertos pie viņa atmaskošanas. Nezinot, ko gaidīt no amatpersonu tik noteiktās rīcības, ja viņš aizsūtītu izmeklētājam rakstisku liecību, kurā pie tam nebūtu iespējams pierādīt van Koneta līdzdalību Gotlība Vāgnera noziegumā, Davenants gaidīja tiesu. Arī par to bija šaubas, jo «Lāču mātes» cīņa ar muitas ierēdņiem nekādi neattiecās uz van Koneta izlēcienu pie «Sauszemes un jūras» galda, bet neko citu Davenants nespēja izdomāt; palīdzēt varēja varbūt vienīgi Galerans, ja bija vēl dzīvs. Jaunā viesnīcas īpašnieka stāvokli pasliktināja vēl arī vietējo avīžu kaislīgais sašutums: gadījumā ar «Lāču māti» avīzes saskatīja nekaunībā un nežēlībā nepieredzētu kontrabandistu pretošanos. Divi reportieri centās izdabūt intervijas no Tergensa un Gravelota, bet viņiem atteica.