Izmeklētāja vizīte atkārtojās. Šoreiz ierēdnis bija ieradies, lai apstiprinātu ienākušās ziņas par Davenanta īsto — otro vārdu un viņa bēgšanu no savas viesnīcas, kad muitnieku nodaļa bija atradusi divas kastes dārgu cigāru. Davenants neliedzās, viņš pastāstīja par Gotlība Vāgnera izdarībām, labi zinādams, ka izmeklētājs viņam neticēs. Bet viņš neieminējās ne vārda par van Konetu, bīdamies no ļaunā, savu varenību jau pierādījušā spēka nezināmajiem gājieniem, un, pacietis izmeklētāja zobgalīgo kritiku par noslēpumaino Vāgneru, parakstīja liecību tā, kā bija to devis. Kaut arī tiesai nu bija pamats uzskatīt viņu par kontrabandistu un noziedznieku mītnes turētāju, viņš, kā jau sacīts, visam galvenajam nolēma gaidīt tiesu.
Gūstekņa dzīvi vēl aptumšoja nežēlīgās sāpes, kuras viņam vajadzēja ciest pārsiešanas stundās. Kaut arī pēc pārsiešanas Davenants juta zināmu atvieglinājumu, brūces mazgāšana un apkopšana vienmēr bija mokoša. Ārstu allaž pavadīja uzraugs, kas sekoja viennīcas ieslodzījuma noteikumu ievērošanai. Reizē smaidīdams un viebdamies no sāpīgajām sajūtām, Davenants parasti jokoja vai stāstīja smieklīgus notikumus, kādus deviņos gados bija diezgan dzirdējis no dažādiem ļaudīm. Cietuma kalpotāji labi redzēja, ka Gravelots nav kontrabandists. Caur Tergensa muti cietumā jau klīda baumas par Gravelota sadursmi ar kādu visai svarīgu, augstu stāvošu administratīvu personu, sava loma tur, protams, bija augstākās sabiedrības dāmai, bet šīs baumas, nepieņemot ne noteiktu, ne īsti ticamu formu, modināja pret Gravelotu simpātijas, tāpēc ārsts, tikai bīdamies zaudēt darbu, neizdarīja Gravelotam tos būtiskos pakalpojumus, no kuriem viens bija Rudās Katrīnes ziņā.
Vairākas reizes Davenanta kamerā ieradās cietuma priekšnieks, drūms, sirms vīrs ar sausnēju seju. Rūpīgi apskatījis kameru un logu, negribīgi nomurminājis: «Vai ieslodzītajam nav kādu pretenziju?» — priekšnieks vēl ilgi un cieši ielūkojās Davenanta pelēkajās acīs, kas noslēgti sekoja viņa kustībām, un gāja prom. Reiz, gribēdams pārbaudīt šo cilvēku, Davenants viņam teica, ka vēlas izsaukt izmeklētāju visai svarīgai liecībai. Žiglais apsvērums, kas nozibēja cietuma priekšnieka acīs, izpaudās jautājumā:
— Kāda satura ziņām?
— Kāda persona, — teica Davenants, — kāda ļoti svarīga persona saņēma no manis pļauku viesnīcā …
— Par visu, kas tieši neattiecas uz lietu, — pagriezdamies iešanai, pārtrauca viņu priekšnieks, — jums jāiesniedz rakstisks paskaidrojums.
Ar šiem vārdiem viņš aizgāja, bet Davenants noprata, ka viltīgais administrators rīkojas kopā ar tiesu un katru rakstisku paskaidrojumu par drūmās lietas iemesliem aizsūtīs tieši gubernatoram vai arī iznīcinās.
Karstums un brūces sūrstoņa lika Daverfantam nepacietīgi gaidīt nakti, kad miegs izveda viņu no cietuma sapņu pasaulē. Viņš centās gulēt dienā, lai mazāk gribētos smēķēt, jo par stāvēšanu pie vēdlodziņa viņam bija jāmaksā ar asām sāpēm ceļgalā. Vienīgie sarunu biedri bija cietuma bibliotēkas grāmatas pretīgi' gaišajā kameras tukšumā, kur nebija itin nekā lieka, tik nepieciešama cilvēka acīm, un Davenants atdevās iztēlei. Reizēm viņš redzēja Kišlotu un meiteņu sarkanos saulessargus; meitenes smējās tā, ka visa apkārtne smējās viņām līdzi. Viņš klaiņoja ar piedzērušo tēvu, meklēja tumšā dārzā atslēgu un gāja pa nezināmu ceļu, cenzdamies tikt garām kalnam, kas aizsedza spoži apgaismotu teātri. Bet vismazāk viņš gribēja, lai šīs meitenes, no kurām viņam bijā palicis savāds — maiguma un dzīves mīlestības iespaids, uzzinātu, kur viņš atrodas. Tad meitenēm vajadzētu atcerēties viņa tēvu. Un sirds vientiesībā Davenants cerēja, ka meitenes jau sen ir aizmirsušas viņu.
Dažas dienas pēc tam, kad Stomadora zīmīte bija nonākusi pie Davenanta, kas no tās nakts sāka saspringti gaidīt tālākos notikumus, īsi pirms vieniem dienā notika parastā dežūras maiņa.
Jaunais uzraugs pēc kārtas apstaigāja visas slimnīcas vieninieku kameras un kā pēdējās atvēra Tireja durvis. Tas bija Fakregeds, jauns cilvēks ap trīsdesmit gadu, ar neveselīgu sejas krāsu un melnām usiņām. Viņa melnās, nelielās acis mazliet pasmaidīja, un, klusi pavēris durvis, lai slimnīcas kopējās nodaļas uzraugs nejauši nenoklausītos sarunu, viņš nosēdās uz gultas malas pie Davenanta kājām, dodot viņam zīmi miera un uzticības saglabāšanai. Jūtot, ka notikumi sākas, bet aiz piesardzības klusēdams, Davenants paņēma no Fakregeda Tergensa zīmīti, pazīstamu jau pēc rokraksta.
Tergenss rakstīja:
«Uzticies starpniekam pilnīgi. Viņš nevar sadabūt tikai putna pienu. T.»
— Dodiet to atpakaļ, — čukstēja Fakregeds un paslēpa zīmīti aiz cepures oderes, — pēc tam es to iznīcināšu. Tagad klausieties: visu, ko vajag paziņot jebkuram cilvēkam, pasakiet man mutiski, tas nav tik bīstami, bet, ja nepieciešams rakstīt, sagatavojiet vēstuli un iebāziet to vakariņu maizes pārpalikumā, maizi var iemest bļodā. Kaut arī man uzticas, tomēr piesardzība nekad nekaitē. Zīmulis jums ir? Tā. Ņemiet papīru.
Fakregeds izņēma no savas piezīmju grāmatiņas jau sagatavotas lapiņas, un Davenants iebāza tās matrača spraugā.
— Es jau rakstīju, — viņš sacīja, tāpat steigdamies visu uzzināt, kā Fakregeds acīmredzot steidzās aiziet. — Vēstule ir saņemta? Kur Toms Stomadors?
— Galerans ir jau uzmeklēts, — steigšus atbildēja Fakregeds, pieceldamies un nostādamies ar muguru pret durvīm. Viņa roka sniedzās pēc durvju roktura. — Rīkosies visu iespēju robežās. Stomadors tirgojas pretim cietumam. Viņam ir veikals.