Apjucis no tik svarīgu un pārsteidzošu ziņu bagātības, Davenants laimīgi iesmējās. Galējais uzbudinājums izpaudās kreisajā vaigā uzplaukušajā sarkanajā plankumā, kas sniedzās līdz acs kaktiņam un deniņiem; vaigs notirpa, un viņš to neapzinīgi berzēja.
— Jums viss vaigs sarkans, — Fakregeds teica. — Ko tas nozīmē?
— Es nezinu… nervozs esmu kļuvis pēdējās dienās, — ar izbrīnu atbildēja Davenants. — Un kas vēl? Kā iet Tergensam?
Fakregeds ieklausījās nenoteiktajās skaņās gaitenī, atmeta ar roku un pielēca kājās, steidzīgi aizgiezdams atslēgu.
Sīs ziņas iedarbojās uz Davenantu gandrīz kā negaidītas atbrīvošanas sajūta — it kā pie cietuma vārtiem jau stāvētu kariete, lai aizvestu viņu no šīs drūmās rotaļas ar sienām un atslēgām. «Stomadors pretim cietumam,» atkārtoja Davenants. «Galeranam ziņots par mani!» Cilvēku tikšanās dīvainības uzjautrināja viņu. Viņš gulēja, klusi smējās un klausījās retajās cietuma skaņās, kas atgādināja metala sprādzienus, dzelzs balsis un akmens statuju soļus. Viņam iegribējās tūlīt uzrakstīt par visu Galeranam, sīki un precīzi. Atmiņās atdzīvojās šis cilvēks, pret kuru viņš juta cieņu un pateicību. Ar visu spēku ievilkdams gaisu plaušās, kas žņaudza viņa cerību apmulsināto sirdi, Davenants, nicinot sāpes kājā, pat atrodot tās par patīkamām, kā nesvarīgu apstākli, kas nespēj kaitēt citiem, daudz svarīgākiem apstākļiem, piecēlās un ilgi smēķēja pie vēdlodziņa. Beidzot viņa nervi norimās, viņš sēdās rakstīt Galeranam, cenzdamies saspiest pēc iespējas vairāk vārdu trīs lapiņās, ko bija iedevis Fakregeds. So to viņš neminēja. Mutiski viņš gribēja pastāstīt uzraugam par akmens spraugā noslēpto naudu un sudraba briedi, kā arī nosaukt visus vārdus — no van Koneta līdz Firsam.
Kamēr viņš rakstīja, Fakregeds staigāja pa gaiteni, reizēm pavērdams durvju dzelzs lodziņu un aplūkodams kameras ar pētošu skatienu. Attaisījis Davenanta lodziņu, Fakregeds sastapās ar viņa skatienu un nenocietās, bērnišķīgi nepasmaidījis šai viņu savstarpējai spēlei «uzraugs un ieslodzītais».
Zinādams, ka šāda izdevība tik drīz neatkārtosies, Davenants skopiem vārdiem, saīsinot, atmetot apzīmētājus, pavēstīja visu būtisko, kas bija noticis ar viņu šajos deviņos gados, noklusēdams vienīgi to, ar kādu mērķi bija gājis no Poketas uz Lisu. Vēstulē nenosaucis vārdā nevienu no «Sauszemē un jūrā» notikušā skandāla dalībniekiem, viņš vakarā piesardzīgi paklaudzinājās pie durvīm un pateica Fakregedam visus vajadzīgos uzvārdus, sīki izskaidrojot, kādās attieksmēs viņš ir ar vienu vai otru cilvēku, un arī to, kā atrast naudu un briedi. Kad Fakregeds iegaumēja teikto, kas nebija grūti Šādās lietās rūdītai atmiņai, viņi šķīrās un vairs nesarunājās savā starpā. Vakarā Davenants iebāza vēstuli neapēstas maizes donā; slimnīcas dežurējošais arestants, speciāli norīkota uzrauga un arī paša Fakregeda pavadīts, apstaigāja kameras un savāca traukus. Šie apmeklējumi vienmēr notika ātri, klusumā, bez liekām kustībām, bet Fakregeds ar vieglu galvas mājienu deva ieslodzītajam ziņu, ka par tālāko viņam nav jāuztraucas. Patiešām jau nākošajā dienā vēstule bija pie Stomadora, un viņš pirms tās nogādāšanas Galeranam, kas gaidīja līdzzinātāju šim nolūkam izraudzītā krodziņā netālu no cietuma, rūpīgi izlasīja vēstuli, bet pēc tam, lai neko nesajauktu, uz atsevišķa papīra pierakstīja visu, ko viņam mutiski bija pateicis Fakregeds. Tie bija vārdi: Georgs van Konets, Snogdens, Veiss, Laura Muldveja, tēvs un meita Barketi, Petronija un Firss.
Sevišķi Stomadoru interesēja akmens, kura spraugā Gravelots bija noslēpis naudu un sudraba briedi. Uzmeklēt šīs mantas viņš apņēmās pats, zinot, ka Galeranam arī bez tā būs ļoti daudz visdažādāko rūpju. Bez tam tirgotājs nevarēja palaist garām reto iespēju tiešai līdzdalībai, saistītai ar cīņu atmiņām un paša Stomadora rakstura intīmāko pusi. Nekad un nevienam viņš to neatklāja, maz domāja par to pats, bet tieši šī rakstura iezīme bija vienīgā, kas nosacīja resnā savādnieka rīcību.
Ir tādi gleznainas darbības, intrigas un aizraujoša noslēpuma mīļotāji. Tieši tāds cilvēks bija arī Stomadors, kura negaidītā dāvana Davenantam — «Sauszeme un jūra» — izrietēja vienīgi no tā, ka krodziniekam bija apnikuši retie apmeklētāji, ka viņš gaidīja parādāmies karieti ar drāmas piektā cēliena varoņiem; viņam bija vienalga, vai tā būtu sievietes nolaupīšana vai noslēpumains mantojums, viņš tikai ilgojās pēc iespējas cīnīties kopā ar vajāto viesi pret uzbrucēju zobeniem un revolveriem, kas rībina ar mēbelēm aizbarikādētās durvis. Stomadors nojauta, kāda loma cilvēku dzīvē ir tādiem lapseņu pūžņiem kā viesnīcas mazapdzīvotās vietās, kur notiek tikšanās visdažādākajos apstākļos, bet viņš vēlējās to visu nākam steidzīgu un spilgtu, kā dārgas rotaļlietas, aizmir
stot, ka īstenība parasti sasien un atraisa savus mezglus ilgstošos laika sprīžos, biežāk strādājot ar zīmuli un spalvu nekā ar košām krāsām. Un, kā jau tas vienmēr mēdz būt ar iztēlotā piepildīšanos, Davenanta smagā nelaime, kam par cēloni bija viņa dabiskā tieksme pretoties nelietībām, Stomadoram likās visai ikdienišķa, toties sprauga akmenī — saistošas intrigas pavediens… Vai tas nozīmēja, ka iztēle spilgtāka par notikumiem? Grūti pateikt: acīmredzot — kā nu kuram.
Pēc ilgas klaiņošanas un neveiksmēm Toms Stomadors tagad remdēja gleznainas darbības skatītāja un līdzdalībnieka slāpes, tirgojoties pretim cietuma vārtiem \ viņš tā bija iedzīvojies šinī darbā, ka pastāvīgi bija lietas kursā par cietuma drāmām un slepeniem sakariem ar kontrabandistiem. Viņu aizrāva retu un traģisku notikumu gaidas, bet informatoru bija pietiekami daudz, sākot ar ieslodzīto radiniekiem un beidzot ar pašiem uzraugiem, kas bieži vien izrādījās pārāk pļāpīgi veikala dibenistabā, kur viņiem gadījās dzert un spēlēt kārtis.