Pagriezies pret izeju, Grejs virs durvīm ieraudzīja lielu gleznu, kas ar savu saturu tūliņ atdzīvināja bibliotēkas nospiedošo sastingumu. Gleznā bija attēlots kuģis, kas pacēlās jūras viļņu galotnē. Putu straumes gāzās pār tā slīpi nosvērušos klāju. Kuģis bija parādīts pēdējā pacelšanās brīdī un traucās taisni uz skatītāju. Augstais bug- sprits aizsedza mastu pamatus. Viņa galotne, kuģa ķīļa pāršķelta, atgādināja milzīga putna spārnus. Putas šķīda gaisā. Buras, ko neskaidri varēja saredzēt aiz bakborta un pār bugspritu, aukas drausmīgā spēka piepūstas, visā savā milzīgumā gāzās atpakaļ, lai pēc tam, kad vilnis būs pārvarēts, izslietos un tad, slīgstot pār bezdibeni, rautu kuģi pretī jaunām lavīnām. Saplosītie mākoņi zemu virmoja virs okeāna. Nespodrā gaisma bezspēcīgi cīnījās ar tuvojošās nakts tumsu. Taču brīnumainākais šajā gleznā bija cilvēka figūra, kas stāvēja kuģa priekšgalā ar muguru pret skatītāju. Tajā izpaudās viss šā brīža spriegums. Cilvēka poza (viņš stāvēja, kājas izpletis, ar augšup paceltām rokām) nepanādīja to, ar ko viņš aizņemts, bet lika noģist vislielāko uzmanības sasprindzinājumu, pievērstu kaut kam uz klāja, kas skatītājam nav redzams. Vējš purināja viņa garo svārku stūrus, baltā matu pīne un melnais zobens šķita rautin uzrauti gaisā; dārgā tērpa dēļ varēja domāt, ka viņš ir kuģa kapteinis, visa stāva dejojošais stāvoklis lika noģist viļņa triecienu; bez cepures, viņu, kā redzams, bija pārsteidzis briesmu bridis, un viņš kliedza — bet ko? Vai viņš redzēja, ka cilvēks pārkrīt pār bortu, vai pavēlēja mainīt virzienu, vai, pārkliedzot vētru, sauca bocmani? Ne domas, bet šo domu atēnas modās Greja dvēselē, kamēr viņš vēroja gleznu, Pēkšņi šķita, ka viņam pa kreisi pienācis klāt un
nostājies līdzās nezināmais, neredzamais: vajadzēja tikai pagriezt galvu, un dīvainā sajūta izzustu bez pēdām. Grejs to zināja. Taču viņš nevairījās no šīs iedomas, bet ieklausījās. Kāda balss bez skaņas izkliedza dažas aprautas frāzes, tikpat nesaprotamas kā malajiešu valoda; atskanēja it kā ilgu nogruvumu troksnis, atbalsis un bargs vējš piepildīja bibliotēku. To visu Grejs saklausīja sevī. Viņš palūkojās apkārt, pēkšņais klusums vienā mirklī izkliedēja fantāzijas skanīgo audumu, sakars ar vētru izzuda.
Grejs vairākkārt nāca skatīties šo gleznu. Tā viņam kļuva par nepieciešamo vārdu sarunā ar savu garu un dzīvi, bez kura grūti sevi saprast. Mazajā zēnā pamazām iegulās milzīgā jūra. Viņš sarada ar to, rakņādamies bibliotēkā, uzmeklēja un kāri izlasīja grāmatas, aiz kuru zelta durvīm pavērās okeāna zilais mirdzums. Tur, atstājot putas aiz sevis, traucās kuģi. Daļa no tiem zaudēja buras, mastus un, viļņu pāršļākti, nogrima tumšajās dzīlēs, kur zaigo fosforiskās zivju acis. Citi, bangu sagūstīti, sitās pret klintīm; apklususī viļņošanās bargi mētāja korpusu; cilvēku atstātais kuģis ar saplosītu takelāžu pārlaida ilgu agoniju, kamēr jauns vētras brāziens to sadragāja drumslās. Trešie laimīgi uzņēma kravu vienā un izdeva to citā ostā; ekipāža, sēdēdama traktierī pie galda, dziesmās slavēja jūras braucienus un ar baudu dzēra degvīnu. Bija tur vēl kuģi — pirāti ar melnu karogu un briesmīgu, nažiem bruņotu komandu; kuģi — rēgi, mironīgas, zilgas gaismas apmirdzēti; kara kuģi ar karavīriem, lielgabaliem un mūziku; zinātnisku ekspedīciju kuģi, kas izpētīja vulkānus, augus un dzīvniekus; tumšu noslēpumu un nemiernieku kuģi; jaunatklājumu kuģi un dēku kuģi.
Dabiski, ka pāri visam pacēlās kapteiņa tēls. Viņš bija kuģa liktenis, dvēsele un saprāts. Viņa raksturs noteica komandas atpūtu un darbu. Komandu viņš bija izvēlējies pats, un tā daudzējādā ziņā atbilda viņa tieksmēm. Viņš pazina ikviena komandas locekļa ieradumus un ģimenes apstākļus. Padotie iedomājās viņu apveltītu maģiskām spējām, kas viņu droši izvadīja, sacīsim, no Lisabonas uz Šanhaju, pāri neiedomājamiem plašumiem. Viņš atvairīja vētru ar sarežģītu piepūles sistēmas pretdarbību, apspiežot paniku ar īsām pavēlēm, — kuģoja un apstājās, kur vien gribēja, noteica izbraukšanu un kravu, remontus un atpūtu. Vēl lielāku un saprātīgāku varu kādā rosīgā pasa- kumā, kas izpaustos nepārtrauktā kustībā, grūti bija iedomāties. Sī vara savā noslēgtībā un pilnībā līdzinājās Orfeja varai.
Tāds priekšstats par kapteini, tāds tēls un tāda stāvokļa īstenība ar gara aktivitātes tiesībām ieņēma galveno vietu Greja izcilajā prātā. Neviena cita profesija nespētu tik brīvi sakausēt vienā veselā visas dzīves vērtības, saglabājot neskartus ikvienas atsevišķas laimes smalkākos mezglojumus. Briesmas, risks, dabas visspēcība, tālu zemju gaisma, brīnišķīga neziņa, garāmslīdoša mīla, kas uzzied sastopoties un šķiroties, tikšanās, seju un notikumu aizrautīgais virdums; dzīves bezgalīgā dažādība, kamēr augstu debesīs skatienam pieejami gan Dienvidu Krusts, gan Lielais Lācis un visi kontinenti — lai gan tava kajīte pilna dzimtās zemes elpas ar tās grāmatām, gleznām, vēstulēm un savītušiem ziediem, ko apvij zeltainu matu šķipsna zamšādas maisiņā uz spēcīgajām krūtīm.
Rudenī, savas dzīves piecpadsmitajā gadā, Arturs Grejs slepeni atstāja mājas un izlauzās aiz jūras zeltainajiem vārtiem. Drīz vien no Dubelas ostas uz Marseļu devās šoneris «Anselms», aizvezdams jungu ar mazām rokām un pārģērbtas meitenes ārieni. Šis junga bija Grejs, elegantas ceļasomas, tik smalku kā cimdi lakādas zābaciņu un va- peņiem apšūtas batista veļas īpašnieks.
Gada laikā, kamēr «Anselms» apmeklēja Franciju, Ameriku un Spāniju, Grejs daļu savas bagātības iztērēja kūkās, upurējot pagātnes ieradumam, bet pārējo daļu tagadnei un nākotnei, — nospēlēja kārtīs. Viņš gribēja būt «ellišķīgs» jūrnieks. Aizelsdamies Grejs dzēra degvīnu un peldoties ar pamirušu sirdi lēca uz galvas ūdenī no divu asu augstuma. Pamazām viņš pazaudēja visu, atskaitot pašu galveno — savu dīvaini trauksmaino garu, viņš bija zaudējis nespēcību, kļūdams kaulains ar vingriem muskuļiem, bālumu aizvietoja tumšs iedegums, kustību izmeklēto bezrūpību viņš bija atdevis par darbu darošo roku nemaldīgo noteiktību, bet viņa domīgajās acīs bija radies spīdums, kāds ir cilvēkam, kas skatās ugunī. Un viņa valoda, zaudējusi nevienmērīgo, uzpūtīgi kautro plūdumu, bija kļuvusi īsa un trāpīga kā kaijas cirtiens viļņa šļakatā, lai satvertu sudrabaini mirgojošu zivi.