Sīs dienas priekšvakarā, jau laikus saņēmis no cietuma sarakstu, kādus produktus no rīta izsniegt cietuma ļaudīm, Stomadors sagatavoja preces priekšlaicīgi, strādājot līdz vēlai naktij, — visu sasvēra, iesaiņoja un salika grozos. Botredžs nomainīja viņu dienas tālākajā gaitā, palīgos pieteicās arī Katrīne. Uzraugu sievu jautājumiem, kur palicis vecais, kontrabandisti atbildēja, ka Stomadors aizbraucis apraudzīt slimu radinieci.
Pa to laiku Galerans bija pie kara prokurora, pulkveža Herna, pūlēdamies noskaidrot lietas apstākļus un panākt tikšanos ar ieslodzīto. Izturēdamies pret kara tieslietām kā pret laboratorijas noslēpumu, Herns visai pieklājīgi un izteiksmīgi lika Galeranam saprast, ka viņš nosoda nepiederošu personu iejaukšanos, kaut arī simpatizē ieslodzītajam. Taču Herns nespēja atteikties no prieka citēt likuma pantus, pēc kuriem četrus cilvēkus — Gravelotu, Tergensu un vēl divus gaidīja nāve pakarot. Tāpēc saruna turpinājās.
— Es neredzu iemeslus, — Herns sacīja, — kāpēc apsūdzībai pret Gravelotu jābūt mazāk stingrai. Viņš aizstāvēja «Lāču mātes» kravu ar īpašnieka niknumu, viņa paša atzīšanās runā par sešpadsmit upuriem, kuru ģimenēm Muitas pārvalde cenšas izgādāt pensijas. Izmeklēšanā konstatēts, ka šķietamais Gantrejs ir Džems Gravelots, viesnīcnieks kādā kontrabandas apsēstā krasta punktā. Gravelots bēga no kratīšanas, kas deva lietišķus pierādījumus viņa sakariem ar kontrabandu. Kā redzat, pārliecinošāki fakti nav iedomājami.
— Jums taisnība, — piekrita Galerans, negribēdams kaitināt Hernu. — Man atlicis uzzināt, vai izmeklēšanai nav radušās šaubas par Gravelota garīgo līdzsvaru. Viņa nežēlīgās pretošanās raksturs liek pārdomāt. Kontrabandas glabāšana, pat ja tā pierādīta, nedod iemeslu izmisumam. Vai nu Gravelots ir slimīgi uzbudināms, vai arī bija spiests pretoties līdz pēdējai iespējai.
Tā runājot, Galeranam nenāca ne prātā, ka viņš pieskāries lietas slepenajai pusei, un Herns uzmanīgi uz viņu paskatījās. Gubernators varēja stipri kaitēt prokuroram, ja Herns atteiktos uzklausīt tēva lūgumu izdarīt, viņa dēlam draudzīgu pakalpojumu — neiepīt negaidītu pagriezienu guvušajā lietā Georga van Koneta vārdu. Šī Galerana piezīme lika Hernam kategoriski noraidīt tikšanos ar Davenantu. Pēc izmeklēšanas ieslodzīto drīkstēs apciemot tikai tuvākie radinieki.
Šis nevienam nepazīstamais cilvēks bez sabiedriskā stāvokļa bija galīgi apnicis Hernam. Viņš piecēlās.
— Tikšanās nav iespējama, — atkārtoja Herns. — Attiecībā uz jūsu protežējamās personas iespējamām rakstura dīvainībām man jāatzīmē, ka karatiesa nav pilnvarota iedziļināties kontrabandistu pasaules uzskatos, lai cik interesants šis jautājums būtu pats par sevi.
Galerans aizgāja. Tireja vēstule bija daudz ko pateikusi. Bet skaidrība, ko viņš gaidīja, bija tik sarežģīta attiecībā uz tālākās rīcības saturu, ka viņš tikai atmeta ar roku, atstājot nopietnas pārdomas ceļam. Vispirms vajadzēja doties uz Gertonu.
— Izlasījis vēstuli, — svarīgi paziņoja Stomadors,
— es sapratu, ka šis notikums aptver trīs momentus: ģimenes momentu, personīgo momentu un kriminālo momentu. Kas attiecas uz akmenī paslēpto naudu un citām mantām, tad, es domāju, to labāk uzņemties man, jo es pazīstu apkārtni. Pārējais paliek jūsu rokās.
— Jā, ejiet tin uzmeklējiet naudu, — sacīja Galerans,
— man jāsatiekas ar visiem cilvēkiem, kuru vārdus jūs pierakstījāt. Gravelots iedzīvojies tik sīkos un nekaitīgos ienaidniekos kā gubernatora ģimene. Šīs lietas smagums — grūti pierādāmajā sakarībā starp Vāgnera un van Koneta darbībām. Pat ja mums izdosies to pierādīt, mēs
tikai izraisīsim jaunu, atsevišķu procesu, kas nez vai pa- līdzēsGravelotam.
— Ārkārtīgas grūtības! — bažīgi un pacilāti noteica Stomadors. — Tikai jūsu galvai pa spēkam tikt pāri tādiem šķēršļiem, manai ne.
— Gravelots iesita van Konetam par sievietes apvainošanu, — turpināja Galerans, — un, ja es pieļauju, ka cigāri bija slepus nolikti, lai izvairītos no iespējamās kompromitācijas, kad izpļaukātais van Konets bija atteicies no divkaujas, katram juristam ir tiesības iztulkot to kā sagadīšanos. īsi sakot, pret van Konetu nav pierādījumu, un, atkārtoju, ja arī tie rastos, jauns process pret van Konetu neattaisnos Gravelotu «Lāču mātes» lietā. Tomēr nekas cits neatliek kā piedraudēt gubernatora dēlam ar skandālu, lai van Konets darītu visu iespējamo Gravelota likteņa atvieglošanai. Un šajos nolūkos man nepieciešams nodrošināties ar Barketa, viņa meitas un Petronijas liecībām; varbūt nekaitētu apspriesties arī ar Snogdenu un Lauru Muldveju. Par šādiem ļaudīm neko nevar iepriekš pateikt.
— Pareizi! — iesaucās Stomadors. — Jūs spriežat kā ministrs.
— Ak vai! Kā šantāžists! Es ķēros pie šantāžas, to jums pateiks katrs tiesas sulainis.
— Bīstama lieta — sist pa ģīmi gubernatora dēlam un pie tam liecinieku klātbūtnē! — piezīmēja Stomadors, vēl arvien Gravelota rīcības apmulsināts. — Neņemos teikt, vai es viņa vietā spētu izdarīt to pašu. Jautājums, kā redzat kutelīgs.
— Viņš darīja pareizi, — sacīja Galerans. — Viņš bija vienkāršs un labs zēns. Acīm redzot, stāvoklis bija tāds, kad klusēšana līdzvērtīga sevis izpļaukāšanai.
Līdz šim brīdim Stomadors apšaubīja Gravelota rīcības jēgu, bet Galerana sirsnīgais tonis padzina kārtu starpības nosacītās ēnas, kas neļāva veikalniekam novērtēt sadursmi pēc būtības.
— Patiešām, — teica Stomadors, — es jums piekrītu. Tā tas ir, kaut arī slikti, bet tomēr tā. Jāatzīstas, kad lasīju vēstuli, es nodomāju, ka puisis ir sajucis. Viņš, redziet, nav savaldījies, bet mēs nu sēžam un lauzām galvu, kā viņu glābt. Kas man liek par viņu domāt — varat to uzminēt? Gravelots man nav pat radinieks. Bet man viņš rādās sapņos.