— Tātad viņš mums vajadzīgs — jums un man.
Padomājis Galerans atļāvās piebilst:
— Mani, piemēram, ļoti sarūgtinātu Kunsgerija nāve, kaut arī nekad neesmu viņu redzējis.
— Oho! Vai tad jūs pats gribat ar viņu izrēķināties?
— Kas par niekiem! — Galerans iesmējās. — Kuns- gerijs dzīvo Skotijā, kur mēs droši vien nekad nenokļūsim. Es izlasīju avīzē, ka aktieris Kunsgerijs atteicies spēlēt galveno lomu kādā jaunā lugā. Tā nav viņam patikusi. Viņš aizgājis no skatuves pirmā cēliena beigās. Otrs aktieris darbības gaitā pagriezies pret durvīm un iesaucies: «A! Lūk, viņš beidzot ir klāt, šis nelietis Hārds! Viņš steidzas! Es dzirdu viņa soļus!» Bet durvis stāvēja tukšas, un Hārds, proti, Kunsgerijs, nenāca. Aktieris at- kartoja, ka «Hārds steidzas». Taču neviens nesteidzās. Uzvedums pārtrūka, Kunsgerijs apmaksāja lielos zaudējumus. Tad raugiet, — sacīja Galerans, pieceldamies un rūpīgi noglabādams Davenanta vēstuli, — nezinu, vai jūs to saprotat, bet Davenants ir kā Kunsgerijs, viņš nevar piekāpties galvenajā, un tāpēc man vajag viņu glābt.
— Paļaujieties uz mani, kā gribat, — paziņoja Stomadors, sajūsmā par neparasto pieskaņu, ko visai šai lietai piešķīra viņa izglītotais līdzzinātājs, — esmu jūsu rīcībā. Atgriežoties ienāciet naktī pie manis, vienalga, vai es gulēšu vai ne, — kluss, trīskārtējs klauvējiens pavēstīs man par jūsu ierašanos.
Tā viņi šķīrās. Veikalnieks aizbrauca ar tramvaju uz Veco cietoksni, no kurienes viņam kājām vajadzēja iet tālāk un uzmeklēt akmeni, bet Galerans šofera Grubes vadītajā automašīnā devās uz Tahenbaku, vēlēdamies vispirms iztaujāt Davenanta pamestās viesnīcas kalpus. Bez tam viņam gribējās redzēt, kā dzīvojis Davenants, kura ārieni viņš pēc deviņiem gadiem iztēlojās visai miglaini. Galerans vēl arvien atcerējās viņu bez ūsām. Likteņa iespaidīgā un drūmā gaita lika Galerana sirdij sažņaugties, tāpat kā skaistas, bet pamestībā drūpošas celtnes izskats.
Bija ap pieciem pēc pusdienas. Ceļš — tas pats, pa kuru Davenants bija traucies uz Lisu, — ne mirkli nepalika tukšs: ceļiniekam garām brāzās kravas un vieglās mašīnas, pēc tam parādoties uzkalnos, šosejas tālajos pagriezienos kā putekļos kūpošas, melnas lodes; grabēja un džerkstēja pajūgi, ko vadīja iereibuši fermeri; augļi, riekstu un prosas maisi, tabakas saiņi, mēbeles un trauki, braucienā no viena ciemata uz otru, visu laiku virzījās pretim Galeranam. Bezvēja tveice un dzidrās debesis piešķīra ainavas līnijām nobeigtu skaidrību. Saules sadedzinātā, rūsganā zāle sedza pakalnu aiz pakalna akmeņu, māla un dzeloņainu krūmu plankumiem piebārstītas pelnu kārtas palsajos toņos. Ir cilvēki, kam kustības palīdz domāt; Galeranam kustībā vienmēr bija izklaidīgs garastāvoklis, līdzīgs piesātinātam šķīdinājumam, kas, saskaroties ar kādu ārēju spēku, sāk veidot dažādāko formu kristālus. Viņš ieraudzīja skaistu, zili baltu putnu, kas lēni pārlidoja pakalnam, ieinteresējās par to un jautāja Gru- bem, vai viņš nezina, kas tas ir par putnu.
Grube paraustīja plecus. Viņš nekad nebija domājis par putniem.
Galerans redzēja oranžus ziedus dzeloņainos stiebros, kas nepadevās saules staru dedzinošajai svelmei. Pasaulē vēl daudz augu un putnu, kurus viņš nekad nebija redzējis. «Cik vienmuļi un neinteresanti es esmu dzīvojis,» prātoja Galerans, juzdams nemieru un skaudību pret neizdibināto, lai tas būtu kas būdams, nožēlu par tuvo vecumu un diezgan smieklīgu vēlēšanos sākt citu, visa slāpstošu dzīvi. Viņa vecumam tā bija mirkļa iedoma, bet viņam pēkšņi neprātīgi iegribējās redzēt visas lietas visos pasaules namos un izpeldēt visas pasaules upes.
Pret rietu ceļotāji no pakalniem nobrauca ielejā, pametot aiz sevis dienvidu krasta klusās pilsētiņas. Bija astoņi, kad mašīna apstājās Lisā pie restorāna «Marks Ta tanērs». Steigā pavakariņojis, Galerans turpināja ceļu.
Rīta gaismā parādījās Tahenbaka. Vairs neapstādamies, Galerans izbrauca cauri rūdas pilsētiņai, ierazdamies pie «Sauszemes un jūras» bez desmit minūtēm desmitos no rīta. Nogurušais, aizsmakušais Grube apstādināja mašīnu pie koka kāpnēm.
Atsēdējis pa šīm astoņpadsmit saspringtas kustības stundām visus locekļus, Galerans izkāpa un paskatījās apkārt, domādams, ka no viesnīcas kāds parādīsies. Bet tikai tagad viņš ievēroja, ka pie ieejas durvīm karājas atslēga, aizvirtņi nostiprināti no iekšpuses un aiz mājas stūra uzslieta telts, pie kuras stāv cilvēks, raudzīdamies uz atbraucējiem tik pašpārliecināti kā tirgotājs, kam nav konkurentu. Tas bija melniem matiem noaudzis vīrs ar dzeltenu seju — jauktasiņu itālietis. Savā teltī viņš bija ierīkojis leti, nolicis ķeblīšus, un no kūpošas pannas kāpa brūni apcepušas cūkgaļas smarža. Uz letes bija pudeles un šifoni.
— Vai viesnīcā kāds ir? — jautāja Galerans, kāpdams paugurā. — Es gribu sastapt Gravelota kalpotājus — Pe- troniju un Firsu. Kāpēc durvis aizslēgtas?
Tirgotājs piemiedza acis un apslaucīja priekšautā taukainās rokas.
— Visi vietējie iedzīvotāji zina šos notikumus, — viņš teica, — bet jūs droši vien esat no tālienes?
— Kaut arī no tālienes, — atbildēja Galerans, tīksmi nosēzdamies uz ķebļa un pamādams Grubem sēsties blakus, lai atjaunotu spēkus ar vīnu un cepto gaļu, — kaut arī esmu no tālienes, man zināms, kāpēc nozudis saimnieks. Te vajadzēja palikt diviem cilvēkiem.
— Redziet… pagaidiet, — sāka skaidrot tirgotājs, kas nemīlēja steigu. — Gribat viskiju? Ko! Labi, es jums visu izstāstīšu. Gravelots glābās no kratīšanas, atstājot saimniecību Firsam. Firss turēja viesnīcu atvērtu četras dienas, tad viņi abi ar sievieti slepeni pazuda, aizvezdami līdzi veļu, zirgu, ratus un daudz citu mantu, bet pēc tam policija viesnīcu slēdza. Es uzņēmos to apsargāt. Nomaļa vieta. Protams, man ir tiesības tirgoties. Pie manis iegriežas, jo Gravelota uzņēmums ir gājis bojā vai arī apstājies uz laiku, — nav zināms, kas notiks ar viesnīcu, — bet ēdiens un dzēriens manā teltī atrodams vienmēr. Mani sauc Arums Pako, vienmēr laipni jūsu rīcībā. Ja vēlaties kotletes, vajadzēs pagaidīt, bet ir karsta cūkgaļa, desa, konservi.