Patiešām viss bija tā, kā stāstīja Pako: nauda, ko Firsam bija atstājis Davenants, un Petronijas nejaušais guvums tuvināja šos cilvēkus ātrāk, nekā to spētu jebkāda lakstošanās. Juzdamies apgrūtināti ar viņu rokās atstāto priekšzīmīgo uzņēmumu, par kura apgrozījumiem viņiem varbūt nāktos atbildēt Gravelotam, Petronija ar Firsu, pievākuši vērtīgākās mantas, aizbēga ar kuģi uz Lisu, taisīdamies tur atvērt tabakas veikalu.
Grube nekā nezināja par Galerana nodomiem, un šī lētā blēdība viņu sasmīdināja, bet, paskatījies uz sadrūmušo saimnieku, viņš saprata, ka tas uzņem šo lietu nopietnāk. Smieklus aprāvis, Grube piezīmēja:
— Kas par neliešiem!
— Jā, nelieši, bet man viņi bija ļoti vajadzīgi, — sacīja Galerans, — meklēt viņus, protams, nav nozīmes.
Pako, dzirdēdams šo sarunu, pūlējās izdibināt ceļotāju nolūkus, bet Galerans izvairījās no paskaidrojumiem. Kamēr viņi ar Grūbi ēda un dzēra, apklusušais Pako, mu-.
guru uzgriezis, stāvēja pie telts ieejas rokām kabatās un svilpodams pētīja mašīnu — kā atraidīts garāmgājējs, kam tiesības domās spriest par visu, bet slēdzieni jāpatur pie sevis. Šie slēdzieni, starp citu, izpaudās improvizētā uzcenojumā par degvīnu un ēdienu.
Atpūties Galerans aizbrauca, Grube pēc piecpadsmit minūtēm nogādāja viņu Gertonā pie Barketiem. Darbnīcas saimnieka nebija mājās. Tad Galerans lūdza mācekli paziņot Martai, Barketa meitai, ka Orts Galerans no Po- ketas vēlas ar viņu runāt tēva darīšanās.
— Ja jums jākārto kaut kas neatliekams, — darbnīcā parādīdamās, sacīja Marta, kuru Galerana āriene mudināja uz laipnību, kas vienmēr piemīt uzņēmējiem, ja apmeklējums, pēc viņu domām, sola peļņu, — es pavadīšu jūs uz kantori. Tēvs atgriezīsies pēc divdesmit minūtēm; viņš aizgāja pieņemt pasūtījumu elektriskām reklāmām.
Par kantori Marta zināmos gadījumos sauca daļu caurstaigājamās istabas no darbnīcas uz dzīvokli, kur atradās telefons un Barketa rakstāmgalds. Dažas vara, fajansa un emaljētas plāksnītes bija piesistas pie sienas, pievēršot sev uzmanību ar šo Barketa amata paraugu nejaušā sakārtojuma izteiksmīgo bezjēdzību. Veiksmīgi lepojās blakus tikai «Grandisona dzemdību klīnika» un «Baijera apbedīšanas birojs».
Ilgā brauciena apdullināts, nakti negulējis, Galerans nosēdās uz viņam piedāvātā krēsla un aizturēja Martu, kas jau gribēja iet.
— Kamēr jūsu tēvs nav atgriezies, — viņš teica, pēc meitenes izskata spriežot, ka tagad jāsākas cīņai par Davenantu, — man gribētos atklāt sava apmeklējuma mērķi jums.
— Labi, — atbildēja Marta, steigšus apsēzdamās; neskaidra nojauta aizžņaudza viņai kaklu.
Galerans nosauca savu vārdu.
— Nepieciešama jūsu palīdzība, — viņš ierunājās. — Es tūlīt visu paskaidrošu. Džems Gravelots ir ieslodzīts cietumā: viņu apvaino kontrabandas glabāšanā un bruņotā pretestībā krasta sardzei. Nav šaubu, ka viņam bija ieblēdītas aizliegtas preces, spriediet pati: tas noticis taisni tās dienas vakarā, kad jūs ar savu tēvu bijāt aculiecinieki skandālam Gravelota viesnīcā.
Marta nosarka, tad nolieca galvu. Viņas rokas drebēja. Pacēlusi acis, viņa lūkojās tik bezpalīdzīgi, ka Galerans iztulkoja viņas saviļņojuma pazīmes kā līdzjūtību cietušajam.
— Es… — sacīja Marta.
Galerans pagaidīja un, redzot, ka viņa ir apklususi, turpināja:
— Jā, es saprotu jūs. Visu pārdomājis, es nācu pie slēdziena, ka Gravelotu var glābt tikai caur van Konetiem, nostādot viņus izvēles priekšā: vai nu sabiedrība uzzinās par saņemto pļauku un citām Georga van Koneta neģēlībām, vai arī šīs iespaidīgās personas ņems dzīvu dalību nevainīgi iepītā Gravelota glābšanā. Bet, lai gūtu panākumus, vajadzīgi liecinieki. Esmu pārliecināts, ka jūs neatteiksieties liecināt pret neģēli. Gravelots taču būtībā aizstāvēja jūs. Es lūdzu to no jums, kā lūgšu arī no jūsu tēva.
Marta paspēja apvaldīt samulsumu. Paņēmusi no galda lineālu, viņa piespieda tā galu pie apakšlūpas un, lineālu neatņemdama, skatījās uz Galeranu ar platām, ļoti gaišām acīm.
— Redziet… — viņa sacīja. — Jūs mani briesmīgi pārsteidzāt. Mēs neko nezinām par tādu skandālu. Es tiešām nezinu, ko domāt. Bez tam jūs sakāt, ka Gravelots ir arestēts. Kādas šausmas! Mēs pazīstam Gravelotu. Apgalvoju, ka tas ir pārpratums. — Acis nolaidusi, viņa iekoda lineāla galu zobos, tad strauji to atkal izrāva un, bikli paskatījusies uz Galeranu, lēni nolika lineālu uz galda un saslējās. — Jūs mani izbiedējāt, — sacīja Marta. — Kā to saprast?
Galerans atmeta galvu, ar sāpēm ievelkot aizturēto elpu. Viņa sirds pukstēja skaļi un smagi.
— Jums tas jādara.
— Bet es neko nevaru, es neko, neko nezinu! Jūs droši vien kaut ko jaucat! Tēvs nāk! — atviegloti iesaucās meitene, steigdamās aizbēgt.
Atgrūdis stikla durvis, ienāca ielas tveicē sasarkušais Barkets ar jau gatavu, apmeklētājam pievērstu laipnu smaidu.
Meitas izskats lika viņam apstāties.
— Ko tu? — viņš strauji ievaicājās.
— Tēt, šeit… — Marta paskatījās uz Galeranu, — šis cilvēks atnācis pie tevis, — par Gravelotu, — viņa piebilda un, novēloti paraustījusi plecus, steigšus izgāja no istabas.
Barkets lēni, domīgi noņēma cepuri un pavērās Gale- ranā ar gaišu, saspringtu meļa skatienu.
— Jā, jā, — viņš murmināja, — kā tadl Gravelotu es pazīstu ļoti labi. Mēs ar Martu pēdējo reizi bijām pie viņa laikam pirms kāda mēneša.