Galerans vēlreiz nosauca savu vārdu un paskaidrojas
— Esmu Gravelota draugs. Barket, jūs bijāt pie viņa tajā dienā, kad viņš iesita van Konetam par jūsu meitas aizskaršanu.
Barkets ierāva galvu plecos un ieplēta acis.
— Kā! — viņš iesaucās. — Par ko jūs runājat? Dieva dēļ, paskaidrojiet taču, es tā uztraucos!
— Gravelots nemelos, — sacīja Galerans. — Vai tiešām tas ir tik grūti: pateikt taisnību, lai glābtu cilvēku, kam jūs esat pateicību parādā?
— Ja jūs paskaidrotu tuvāk… Saprotiet, tas man nāk kā zibens no skaidrām debesīm! Ne vienu reizi vien esmu bijis «Sauszemē un jūrā», bet nevaru saprast, par ko ir runa!
Kādu brīdi viņi abi klusēja. Barkets ar pūlēm izturēja Galerana daiļrunīgo skatienu, taču beidzot nolaida acis.
— Ja jūs apliecinātu šo sadursmi, Gravelots būtu glābts. Viņš ir arestēts. Sīkāk es visu izstāstīju jūsu meitai. Viņa jums pateiks. Man grūti atkārtot.
— Ticiet man, ka jūs maldinājušas baumas,., — ierunājās Barkets, bet Galerans viņu pārtrauca:
— Tātad jūs noteikti noliedzat?
— Noliedzu. Tas ir mans pēdējais vārds. Bet es tomēr gribētu …
Galerans nenoklausījās līdz galam. Pakratījis galvu, viņš paņēma cepuri un aizejot izmeta;
— Kauns, Barket!
Viņš iekāpa automašīnā, ne mirkli nenožēlojot, ka tik strupi un noteikti aprāvis sarunu. Būtu veltīgi vēl pārliecināt šos visu apdomājušos un stingri izlēmušos ļaudis par viņu klusēšanas zemiskumu. Galerans vēl neizmisa. Viņam radās doma parunāt ar Lauru Muldveju un Snog- denu. Pēc notikuma rakstura, īsi paskaidrota Tireja vēstulē, Galerans daļēji izprata šos ļaudis un viņu vietu van Koneta dzīvē; viņš zināja, ka pat dziļi netikumīgs cilvēks, ja vēršas pie viņa labākajām jūtām, var drīzāk kaut ko pateikt vai rīkoties pretēji savai dabai nekā Barketi. Taču noteikta plāna viņam nebija. Tikai nejaušība vai mirkļa noskaņojums — cēlsirdīga vājuma paveids — varēja palīdzēt Galeranam viņa nepateicīgajā uzdevumā — izraut dabiski izaugušajā sazvērestībā šķipsniņu spalvas noslēpumainajam dzīvniekam, ko sauc par lietišķo pierādījumu. Atmetis pārdomas par vēl nenotikušām scēnām, ticēdams intuīcijai un paļaudamies vēl uz neatmestās cerības spēku, Galerans brauca uz viesnīcu, kur pieprasīja lielu istabu. Nezinādams, kas būs tālāk, viņš nodrošinājās ar pieņemšanas un atpūtas vietu.
— Esiet gatavi, — Galerans teica Grubem, — man jāparunā pa telefonu, un iespējams, ka mēs tūlīt braucam. Ja tas nenotiks, jūs apmetīsieties 394. istabā, kā es sarunāju ar viesnīcas pārvaldnieku, bet mašīnu novietosiet garāžā. Es jums paziņošu.
Pacietīgais, bezgala nogurušais, bet Galeranam uzticīgais cilvēks, redzot, ka viņa saimnieks ir sarūgtināts, klusēdams pamāja un izvilka no instrumentu kastes viskija pudeli. Iedzēris tik daudz, cik nepieciešams, lai padzītu bezmiega nakts atstāto sāpīgo trulumu, Grube atspiedās pret mašīnas durtiņām un sāka vērot garāmgājējus. Bija karsts. Viņš sagura, nolieca galvu un aizsnaudās.
Kā jau minēts, Laura Muldveja un Snogdens bija devušies uz Poketu, lai turpinātu senākās attiecības ar van Konetu, un drīz Galerans uzzināja, ka viņa pūles veltīgas. Acīmredzot viņam neatlika nekas cits kā atgriezties. Viņš daļēji priecājās, ka šīs personas ir Poketā, darbības vietā; šā vai tā, bija iespējams parunāt ar viņiem pēc atgriešanās. Iekšēji aprimies, Galerans nosēdās krēslā un uzsmēķēja, iekožot pīpi zobos, ja domas klīda bezmērķīgi vai kad pazibēja iespējamās rīcības iezīmes. Kaut arī svarīgākie liecinieki bija atkrituši, viņš vēlreiz pārskatīja ļaužu grupu, kas glabāja savā atmiņā viņam dārgās ziņas, un gaidīja iedarbīgu mājienu, kas varētu radīt plaisu nelaimes nepadevīgajā materiālā. Atrisinājums nenāca prātā. Vienīgais cilvēks, pie kā Galerans vēl varēja griezties, nepametot Gertonu, bija Augusts van Konets. Nezinādams neko par viņu pašu, nedz arī par viņa attiecībām ar dēlu, Galerans domāja par viņa eksistenci vienīgi kā par faktu un ne vairāk. Taču šī doma neatstājās. Lietpratīgi nostādot visu tā, it kā liecinieki būtu atradušies un gatavi runāt, šis mēģinājums varēja kaut ko dot. Galerans izkratīja pīpi un izsauca telefona centrāli, prasot savienojumu ar van Koneta kanceleju.
Telefonisti droši vien strādāja veicīgāk, ja viņiem nosauca nelielus skaitļus, jo ļoti driz Galerana ausī ieskanējās dobja, nogurusi balss:
— Jā. Kas runā?
Augusts van Konets bija viens, podagras naktslēkrnes nomocīts, tajā izklaidīgajā un mulsajā garastāvoklī, kad veci cilvēki dzird miesas čikstoņu, kas atgādina tuvo kapu. Van Konets pārskatīja pagājušos gadu desmitus, jautājot sev: «Kam tas bija vajadzīgs?» Tādā sabrukuma stāvoklī domās nogrimušais gubernators, neizsaukdams no blakus istabas sekretāru, pats paņēma klausuli. Sis pārejošais untums pauda padevību liktenim.
Saruna sākās ar viņa vārdiem:
— Jā. Kas runā?
— Laika ir ļoti maz. — sacīja Galerans, — un jārunā par ļoti svarīgu un sāpīgu jautājumu; lūdzu paziņot, vai gubernators nevarētu šodien mani pieņemt? Esmu Eliass Fergjusons no Poketas.
— Gubernators klausās, — laipni paziņoja van Konets, vēl arvien vēlēdamies būt vienkāršs un pieejams. — Vai jūs nevarētu īsumā paskaidrot apmeklējuma būtību?
— Milord, — sacīja Galerans, padodamies neskaidrajām jūtām, ko modināja skumji skanošās balss pacietīgā dūkoņa, — kādam cilvēkam Poketas tiesā draud karatiesa un nāves sods. Jūsu žēlīgā iejaukšanās varētu atvieglināt viņa likteni.
— Kas viņš ir?
— Džems Gravelots, Tahenbakas ceļa viesnīcas īpašnieks.
Van Konets saprata, ka baumas aizklīdušas uz kādu citu pusi, liekot negaidīti iejaukties šim cilvēkam, kas tagad runāja ar gubernatoru bezkaislīgā godbijībā, pasvītroti vairoties no intonācijām, kas varētu aizvainot klausītāju. Bet prostrācijas stāvoklis vēl nebija pametis van Konetu, un indīgais smiekliņš par dēla neapskaužamo dēku, kurš izlauzās no vecā vīra dzeltenajiem zobiem, bija pēdējā nodeva viņa podagriskajai filozofijai.