— «Lāču māte»… — noteica van Konets. — Es šo lietu labi zinu un varbūt…
«Vai nav vienalga,» viņš nodomāja, tai pašā laikā apsverot, kā nobeigt šo cerības modinošo frāzi, un papildinot domu «vienalga» ar vienaldzību pret visu citu cilvēku likteņiem. «Vai nav vienalga, kad mirs šis Gravelots — tagad vai pēc gadiem divdesmit?» Mirkļa vieglā atkāpe mudināja gubernatoru darīt kaut ko Fergjusona labā.
«Dzīve sastāv no pajumtes, ēdiena, drānām, sievietēm, zirgiem un cigāriem. Tas ir muļķīgi.»
Viņš atkārtojas
— Varbūt es.., Bet es gribētu parunāties ar jums sīkāk. Tātad …
Pēkšņi parādījās sekretārs, teikdams:
— Atvainojiet manu steigu: Cukura kompānijas akcijas pārdotas par septiņi simti sešiem un realizētā summa — divdesmit septiņi tūkstoši mārciņu — pārskaitīta Ramona Baroha bankā.
Tas nozīmēja, ka nu Augusts van Konets varēja izvēlēties vienu no trim jaunām sievietēm, kas sen jau valdzināja viņu, un sarīkot gadskārtējo banketu bez augļotāju palīdzības. Van Koneta deniņos iesitās asinis, sabrukums pārgāja, apsmietā dzīve atkal tuvojās ar dziesmām un tamburīnu šķindoņu, Gravelota lieta uzplaiksnījās kā drauds, un gubernators nodeva klausuli sekretāram, pateicis ar savu parasto asumu:
— Paziņojiet lūdzējam Fergjusonam,. ka sava ziņojuma motīvus un būtību viņš pieņemtā formā var iesniegt kancelejā.
Sekretārs pateica Galeranam:
— Sakarā ar to, ka gubernatora kungs aizbraucis uz Sanfuēgo, es, viņa personīgais sekretārs, paziņoju, ka dažāda veida lūgumi, sākot ar šā mēneša pirmo datumu, jāiesniedz rakstiski personīgajā kancelejā.
— Labi, — sacīja Galerans, visu sapratis un neuzdrošinādamies parādīt kaut jel mazāko uzstājību, lai nesatricinātu jau tāpat šķobīgos Davenanta apstākļus.
Bet šī saruna lika viņam saprast, ka nepieciešams steigties.
Galerans nokāpa lejā, iemaksāja kantorī numura diennakts cenu un skatījās pēc automašīnas.
Grube gulēja, nosvīdis un sastindzis aizmirstībā. Viņa galva bija noslīgusi saliektā elkonī. Galerans apsēdās blakus, piebikstīja Grubem, bet šoferis bija nogrimis miega tumsā. Tad Galerans pats izvadīja automašīnu no pilsētas uz šoseju un trieca to vēja ātrumā. Pēkšņi Grube pamodās.
— Turiet zagli! — viņš iebrēcās, sagrābdams Galeranu un galīgi neapjēgdams, kāpēc nezināms cilvēks nolaupījis viņa mašīnu.
— Grube, attopieties, — teica Galerans, — un dzenieties, cik vien ātri varat, pa šo ceļu, tas ved atpakaļ uz Poketu.
X nodaja
Vēlu nākošās dienas vakarā Stomadors gaidīja Galeranu, spēlēdams pats ar sevi cietuma spēli — «puļķīšus».
Visu dienu Galerans gulēja. Pamodies ar smagu galvu, viņš izdzēra dažas tases melnas kaifjas un devās uz pilsētas nomali. Pie cietuma viņš aizkavējās, aplūkojot tā mūrus šaubās un apņēmībā. Naudas viņam bija diezgan. Vajadzēja tikai izdomāt, kā to iespējami saprātīgāk likt lietā.
Klupdams pār kastēm veikala mazajā pagalmā, Galerans uzmeklēja sētas durvis un pieklauvēja tieši trīs reizes. Slepeno lietu sīkumus viņš novērtēja kā disciplīnu, labi zinādams, ka niecīga neuzmanība sākumā var aizvest tālu no laimīga iznākuma, līdzīgi leņķa līniju nesaskaņai.
Stomadors pameta spēli un atvēra durvis.
— Es atgriezos rītausmā, — sacīja Galerans, — bet biju tik ļoti noguris, ka tūlīt gāju gulēt. Sis brauciens neko prātīgu nedeva. Nav ne mazākās plaisiņas, ko varētu paplašināt, īsts mūris no visām pusēm. Viesnīca slēgta, Gravelota kalpotāji apzaguši viņu un aizbēguši. Barkets ar meitu atteicās — viņi apgalvo, ka nav bijuši «Sauszemē un jūrā». Jums ir kādas ziņas?
— Nekādu, izņemot to, ka Gravelota kājai labāk. Gravelots, Tergenss un citi dienu no dienas gaida apsūdzības aktu. Es izņēmu no akmens spraugas naudu. Nabaga Džems! Pat kalpi viņu aptīrījuši. Es pārmeklēju visus akmeņus. Vienpadsmit no tiem atbilda aprakstam. Jau krēsloja, draudīgi šalca viļņi… Un pēkšņi mana roka uztaus- iija sānu spraugas dziļumā kaut ko asu! Es izvilku sudraba briedi! Deviņi pērkoni! Pārējais bija turpat. Lūk, te ir viss, skaitiet.
Uzmanīgi paskatījies uz Stomadoru, Galerans apspieda smaidu un aplūkoja veikalnieka atradumu. Pārskaitījis naudu, viņš pusi atdeva Stomadoram, sacīdams;
— Turpmāk jums radīsies izdevumi. Tie var būt lieli, tāpēc atstājiet šo naudu pie sevis.
Sudraba briedis stāvēja blakus Galerana rokai. Paņēmis figūriņu, Stomadors pagrozīja to.
— Kas tas ir, pēc jūsu domām? Es, jāatzīstas, ilgi lauzīju galvu, — kāpēc Džems nēsāja to nieku sev līdzi? Daudz tas nemaksā.
— Droši vien piemiņa vai dāvana, — atbildēja Galerans, aplūkodams briedi. — Briedis acīmredzot viņam ļoti dārgs. Tāpēc saglabāsim to. Noslēpiet briedi, varbūt tas ir dārgāks par naudu.
Veikalnieks nolika naudu un figūriņu sienas skapī, pie viena izvilkdams no tā pudeli portvīna.
— Nu nēl — sacīja Galerans, redzot viņa viesmīlīgās izdarības ar glāzītēm un tumšo pudeli.
Savācis Davenanta rēķinus, kvītis un piezīmju grāmatiņu, Galerans turpināja:
— Es iedzeršu ar jums, bet tikai, pēc nopietnas sarunas. Galvai jābūt skaidrai.
— A! Labi… Pudele var stāvēt uz galda, es domāju? — apvaicājās Stomadors. — Glītāk izskatās. Mēs tomēr sēžam «pie pudelītes».
— Neapšaubāmi. Tātad sēdieties, Stomador, Vai kāds nevar mūs iztraucēt?
— Nē, es nevienu negaidu un neesmu sarunājis nekādas tikšanās uz šo vakaru. Es zinu, par ko jūs gribat runāt.
— Ja tā, jūsu asais prāts mums ļoti noderēs.