— Bēgšana?
— Jā.
Klusējis pietiekami ilgi, lai gaidāmais spriedums izskanētu autoritatīvi, Stomadors paraustīja plecus un sāka ar plaukstu ritināt uz galda apaļos puļķīšus.
— Tas nav iespējams, — viņš teica lēni un skumīgi, pilnīgi pārliecināts. — Pirms diviem gadiem pār mūri, kas iziet uz klajumu, bēga seši zagļi. Viņi izlauza pirmā stāva sienu un izkļuva no pagalma pa virvju kāpnēm, ko viņiem no ārpuses bija iemetuši līdzzinātāji. Pēc tam — un tas bija pirmais notikums gadā, kaut arī paņēmieni katrā gadījumā ir citādi, — sienas augšmalu apvilka ar trim kārtām elektriskās signalizācijas vadu; ap cietumu no trim pusēm — uz abām šķērsielām un klajumā — dežurē pa uzraugam, kas staigā šurp un turp visā sienas garumā. Bet ceturto sienu novēro vārtu sargs, viņš labi pārredz kreiso un labo pusi. Tā kā sienas ir apgaismotas ar elektrību, kā jūs pats redzējāt, nākot pie manis, tad bēgšana iespējama divos veidos: atņemt arestantu sargiem, kad automobilis brauc uz tiesu, vai arī iemācīt arestantam lidot, lai viņš pārlaižas sienai kā gailis. Bet tur arī gailim nekas neiznāktu, jo siena nebūtu viņam pa spēkam: augstums seši metri, dariet, ko gribat. Bet no bruņota uzbrukuma, manuprāt, labāk būtu atteikties.
— Jā, es arī tā domāju. Taču jūsu vārdi nav laupījuši man cerību.
Stomadors, pieri saraucis un lūpu izstiepis, prātoja. Neko labu viņš nevarēja izdomāt.
— Gravelots ir tik tuvu, — Galerans teica, norādot ar roku uz cietumu, — ka taisnā līnijā mums vajadzētu noiet tikai trīsdesmit soļus.
— Jā, un tomēr tas ir tikpat tālu kā no zemes līdz mēnesim.
— Ne gluži, — atbildēja Galerans. — Jums loti dārgs jūsu veikals?
— Kas jums padomā? Mans veikals… — Stomadors brīdi apsvēra. — Pirms četriem mēnešiem es samaksāju tā bijušajam saimniekam simt mārciņu atkāpšanās naudas. Gada ienākums būtu trīssimt mārciņu, bet esošās preces es vērtēju uz simt piecdesmit mārciņām. Tomēr cietuma administrācija grib ierīkot kroņa veikalu, un, ja tas notiks, es savti pametīšu. Ienākumus dod tikai cietums. Citu pircēju ir maz.
— Pusotra tūkstoša mārciņu, — teica Galerans. — Nauda — jūsu, veikals — mans. Gribat?
— Vai nu es esmu apstulbis, vai jūs neskaidri izteicāties, bet es nekā nesaprotu.
— Būtu netaisni, — Galerans paskaidroja, — prasīt no jums tādu upuri, lai jūs atdotu veikalu bez maksas pazemes ejas rakšanai. Pazemes eja — vienīgais ceļš uz glābiņu. Es pērku veikalu un roku eju. Tajā pašā naktī, kad viss būs izdarīts, jūs aizbrauksiet, lai neieņemtu Gravelota vietu. Gribat tā darīt? Mani apsvērumi…
— Pagaidiet, ļaujiet padomāt! — iesaucās Stomadors, sagrābis uz galda gulošo Galerana roku un cieši aizmiedzis acis. — Nesakiet neko. Ļaujiet koncentrēties. Vienu brīdi. Es droši vien pats gribēju kaut ko tādu. Veikals ir jūsu rīcībā. Ņemiet to. Pusotra tūkstoša arī ir labi. Es to nerunāju mantkārības dēļ. Vienkārši, vārds bija vietā… ak vai! Es neesmu mācīts vīrs, — viņš nobeidza, atverot acis un šūpojoties uz krēsla, jau iededzies sajūsmā par rakšanas plānu. — Es nevaru izteikt… bet tas, kā mēs sēžam … un par ko runājam … lampas gaisma, ēnas … un vīna pudele! Jā, jūs esat ministrs! Sazvērestības ministrs!
Veikalnieka roka sniedzās pēc pudeles, nu Galerans
pret to neiebilda. Savas ieceres saviļņotiem, viņiem vajadzēja apvaldīt tās skurbinošo dunoņu un pirmā brīža burvību ar darbību un vīnu. Pirmajai pudelei drīz sekoja otra, bet vīns nereibināja ne Galeranu, ne Stomadoru, tikai drošāks kļuva viņu azarts, prasot sākt.
— Pilnīgi iespējams, — sacīja Galerans, beidzis smēķēt. — Tagad iziesim, apskatīsim kaujas lauku; kaut arī jūs sen pazīstat šis pilsētas daļas topogrāfiju, man jāsaskaņo savi iespaidi ar jūsējiem un vajag par šo to vienoties.
Viņi izgāja, taču ne caur pagalma vārtiņiem, bet šaurajā ejā starp veikalu un no cietuma vārtiem tālo sētas iežogojumu. Šis celiņš bija gandrīz līdz augšai aizkravāts ar tukšām mucām. Uzkāpis uz tām, tā ka varēja pārredzēt ielas bruģi, Stomadors norādīja Galeranam uz cietuma mūri sev pretim.
— Tur ir lazarete, — Stomadors sacīja. — Taču precīza atrašanās vieta man nav zināma. Pagaidām tas ari nav vajadzīgs, es domāju. Bet turpat aiz sienas tā ir, es zinu, jo reiz palīdzēju uzraugam ienest provīzijas grozus un ieraudzīju cietuma sētā pa labi no vārtiem šauru vienstāva korpusu, Botredžs ir sēdējis cietumā, viņš zina, ka tā ir slimnīca. Vajag izprašņāt viņu sikāk.
— Mēs apspriedīsimies ar Botredžu.
Galerans pārlaida skatienu veikala pagalma žogam un pretējam cietuma mūrim, pēc acumēra nosakot pazemes ejas aptuveno garumu, šim nolūkam viņš lietoja vecu mednieku paņēmienu, kad viņi šaubās, vai šāviņš ķers tālu mērķi. Viņš iztēlojās ielas iespējami lielāko platumu — devdesmit metri, tad iespējami mazāko — desmit metri; divdesmit plus desmit, dalīti uz pusēm, norādīja aptuveno ejas garumu no veikala līdz cietuma mūrim. Vēl vajadzēja noteikt šī mūra biezumu, pielikt trīs metrus izejas spraugai un veikala žoga platumu, aiz kura gribēja sākt pazemes eju, kas izvestu pie Davenanta.
— Vai nebūtu labāk, — iebilda viņa apsvērumiem Stomadors, — izņemt daļu ķieģeļu manā istabā un rakties uz lazareti caur veikalu?
— Tik grūtā darbā četri pieci lieki metri ir briesmīgi.
— Žēl, ka jums taisnība: mana istaba būtu visslepenākā vieta darbam.
— Ar ko jūs piesegtu vertikālo šahtu? Protams, ne jau ar ķieģeļiem, bet dēļu segums pievērstu sev kāda nevēlama apmeklētāja uzmanību. Tad no cietuma kancelejas ,
nāks apvaicāties, kā sokas mūsu darbs. Nekas nav labāks par šo pagalma nostūri. Naktī tur neviens nestaigā. Kad būsim izrakuši pa horizontāli pāris metrus pietiekamā dziļumā, no augšas neko nevarēs dzirdēt. No rīta pār vertikālo šahtu nevainīgi sliesies kastes un salmi. Zemi iznesīsim šķūni. Tas ir tukšs?