— Tur ir preces, tās var nokraut zem brezenta pagalma stūrī. — Stomadors nolēca no inučeles un pastiepa roku Galeranam, kas pameta savu novērošanas punktu. — Nu, es jums saku, ja šitas numurs izies cauri, cietuma priekšnieks iesēdīsies bedrē kā vecās derības Ijabs un izbērs sev uz galvas veselu tonnu pelnu vai smilšu, vai ko nu tur tādās reizēs piederas bērt. Jūs pielaidāt kļūdu par trešdaļu metra. Nav nekādas vajadzības rakties aiz cietuma sienas kaut vai par lieku collu — jārok taisni zem pamata. Tikko tas būs izdarīts, — mazliet sānis, un eja gatava.
— Pareizi, — padomājis piekrita Galerans. — Tāpēc ir labi šādas lietas apspriest kopīgi. Pilnīgi pareizi, taču ar noteikumu, ka mēs nekļūdīsimies attālumā, kad sāksim rakt izeju uz augšu.
— Atrašanās vietu mēs noteiksim ļoti precīzi: izurbsim katakombas griestus ar garu urbi. Urbja gals parādīs, vai jāvirzās vēl uz priekšu, jeb vai viss jau padarīts.
Tā viņi pusbalsī spriedelēja pie veikala durvīm un ieraudzīja Botredža garo stāvu klūpam tumsā pār kastēm.
— īstā brīdī, Botredž. Pēc piparu degvīna? Prom jūs netiksiet, mums apspriežama visai svarīga lieta.
— Kā te atnāk, tā aizķeršanās, — aizsmakušā balsī teica Botredžs, pūlēdamies aplūkot Galeranu.
— Jums jāiepazīstas, — Stomadors uzrunāja Galeranu, kas savukārt vēroja Botredžu, apsvērdams, vai var viņam uzticēties.
Aiz piesardzības Galerans nosauca izdomātu vārdu — Orts Sidnejs, bet Botredžs tā arī palika Botredžs.
Sazvērnieki iegāja istabā. Brīnīdamies, par kādu svarīgu lietu varētu būt runa, un žēlodamies, ka saaukstējies, jo visu pagājušo nakti salis laivā tālu no krasta, gaidot kuģi ar kokaīnu, kas nezināma iemesla dēļ nav ieradies, Botredžs nosēdās pretim Galeranam. Stomadors izvilka no skapja litra pudeli piparu degvīna un konservu kārbu. Pēc tam veikalnieks apsēdās galda galā.
— Nebaidieties, Botredž, — sacīja Stomadors. — Sidneja kungs nav mūsējais, bet tomēr savējais… nu redziet, iznāk kalamburs.
— Es nebaidos, — žigli atbildēja kontrabandists, paskatīdamies uz Galeranu ar pieklājīgu smaidu; viņa sejā pavīdēja neapzināti drosmīga izteiksme, un Galerans sāka just uzticību pret viņu.
— Nu ko, iedzersim? — apvaicājās Stomadors Galeranam, kas apstiprinoši pamāja, piebilzdams: — Tagad var dzert, galvenais ir izlemts.
— Botredž, — iesāka Stomadors, — ja es iznirtu aiz cietuma sienas tieši pretim manam veikalam, kas pavērtos manā priekšā? Kāda ainava?
— Tad man jāzina, kas jums padomā. Skaidrs, ka uzreiz var nokļūt dažādās vietās.
— Jums taisnība, — Galerans teica. — Lieta ir tāda, ka mums jārok pazemes eja no veikala uz cietuma slimnīcu un jāatbrīvo Gravelots. Citādi viņam nav iespējams glābties. Jāzina, kādā vietā aiz cietuma sienas visizdevīgāk rakt izejas spraugu.
Botredžs ne ar ko neizrādīja pārsteigumu, tikai viltīgi paskatījās uz Stomadoru.
— Jūs jau esat sadzērušies piparu šņabi? —• viņš apvaicājās, nezinādams, kā atbildēt: pa jokam vai nopietni.
— Vai manā mājā ar tādām lietām dzen jokus?
— Tā jau ir, Stomadorpapiņ. Spriediet paši, bet es pastāstīšu, kā ierīkots pagalms aiz šīs sienas, kas līdz ar vārtiem atrodas mums pretim. Pa kreisi no ejas, tas ir, starp eju un vārtiem, atrodas cietuma priekšnieka un viņa palīga dzīvokļi, bet pa labi, tas ir, uz mūsu pusi, noliktava. Sīs ēkas piebūvē ierīkota slimnīca. Tās labajā spārnā ir dārziņš, kur slimniekus, ja ārsts atļāvis, izved pastaigāties. Jūs varat nokļūt tikai šai dārziņā. Es iedzeršu, — teica Botredžs, brīdi paklusējis, — un tad domāšu jums līdzi. Pasākums, bez vārda runas, ir pārdrošs, tomēr iespējams.
— Kāpēc tieši t u iedzersi? Mēs arī iedzersim, — Stomadors pielēja glāzītes un piebīdīja katram dakšiņu, ar ko ņemt no konservu kārbas gaļu. Pats viņš dzēra pēdējais un, būdams izsalcis, sāka pamatīgi uzkost.
— Kas jums taisa ēst? — Galerans gribēja zināt.
— Neviens, varat iedomāties. Es pārtieku no savām precēm, esmu tā pieradis un no silta ēdiena kļūstu miegains.
— Jā, bet kā viņš izies no slimnīcas? — jautāja Botredžs. — Kaut gan durvis atrodas labajā spārnā pašā galā, tās tomēr ir fasādē redzamas iekšējo vārtu sargam.
Viņš tur sēž uz soliņa pie savas būdas vai ari staigā uz priekšu un atpakaļ.
Visi kļuva domīgi.
— Redziet nu, — Stomadors teica Galeranam, — pamatīgs šķērslis.
— Uz kuru pusi tās durvis veras? — Galerans paskaidroja savu domu ar plaukstas kustību. — Citiem vārdiem, — ja cilvēks nāk no slimnīcas, tad durvis veras pa kreisi, uz vārtu pusi, vai pa labi?
— Pa… kreisi, — padomājis pārliecināti atbildēja Botredžs. — Jā, pa kreisi. Es strādāju dārziņā un redzēju. Bet mana acs ir tas pats, kas fotogrāfija.
Ir ļoti svarīgi, lai durvis atvērdamās aizsegtu ejošo cilvēku no sarga puses. — Galerans atkal sāka domāt. — Nu, un tagad pasakiet, — vai jūs varētu palīdzēt rakšanā?
— Protams, varēšu.
— Viņš ir stiprs, — Stomadors sacīja, — lai gan izskatās kaulains.
Tad Botredžs painteresējās par kopīgo plānu, un Galerans pārstāstīja viņam visas iespējas, kas jau bija apspriestas ar veikalnieku. Tas bija tikai sākums. Daudz svarīgāki jautājumi — par dežūru kārtību izšķirošajā bēgšanas naktī, par racējiem, par to, kur likt izrakto zemi, — radās paši par sevi. Bez Fakregeda nakti slimnīcā neiztikt — tāds bija kopīgais spriedums, ko uzticēja izlūkot un saskaņot Botredžam ar Rudās Katrīnes un Kra- vara palīdzību. Nonācis Katrīnes ietekmē, Kravars sāka izdarīt kontrabandistiem arvien svarīgākus pakalpojumus. Galerans vēl gribēja izmērīt šķūņa un veikala mazajā pagalmā sakrauto tukšo kastu un mucu tilpumus. No vecas avīzes iztaisījis papīra mērlentu, Galerans grasījās iet, teikdams:
— Jo vairāk mēs uzzināsim šonakt, jo vieglāk būs pēc tam.
Kad Galerans aizgāja, Stomadors un Botredžs iztukšoja pa glāzei piparu degvīna. Ieraudzījis vaskotos kociņus, Botredžs sagrāba tos saujā, nostādīja šķērsus un tūlīt atlaida pirkstus. Kociņi nokrita kā makaronu šķipsna.