— Tēvs? — viņš jautāja, dodams zīmi sākt spēli.
— Tāds pats kā es.
Stomadors zemu noliecās pār galdu, meklēdams brīvi guļošu kociņu vai ari tādu, ko var noņemt, nesakustinot citus. Ja kociņš, kas saskārās ar paceļamo, kaut mazliet nodrebēja, spēlētājs atdeva kārtu partnerim, bet vinnējis bija tas, kas salasīja visvairāk kociņu. Šī spēle prasīja visā pilnībā aprēķinātas kustības.
Sākumā Stomadors atlasīja no kaudzītes piecus kociņus, vietām paripinādams, vietām nospiezdams vienu galu, lai paceltos otrs, tad viņam vajadzēja pašķirt divus, kas bija cieši blakus. Viņš ar pirksta galu pavilka tuvāko aiz vidus, bet kociņš nepadevās, Stomadors asi parāva, un sakustējās arī otrs.
— Spēlē tu. Paklausies, mums vajadzīgs trešais, divi nevar rakt un celt zemi augšā. Parunā ar Danu Tergensu.
— Labāku racēju neatrast, — kociņu vilkdams, atbildēja Botredžs. — Tikai Danam būs sāpīgi, ka viņa brāli pakārs.
— Jums, Botredž, vajadzētu zināt, — iebilda Stomadors, kam «tu» un «jūs» maiņa aizstāja intonāciju, — ka gadījumā, ja Gravelots izbēgs, tiks ierosināta skandaloza prāva pret van Konetu, un tad visus apžēlos. Sidnejs ir bagāts, advokāti un avīzes viņu atbalstīs. Pašlaik nekā nevar darīt, visi ceļi nogriezti.
— Es parunāšu. — Botredžs noņēma astoto kociņu, bet pie devītā kļūdījās. — Tas tomēr nav galvenais, — viņš nopūtās. — Stop, jūs sakustinājāt!
— Nekas nav kustējies, ko tu melo!
— Es neesmu akls.
— Spēlējiet, ja esat tik ietiepīgs, — sapīcis noteica veikalnieks. — Acis jums ir greizas. Uz ko mēs spēlējam?
— Uz papirosu paciņu, veco Tom. Galvenais, es saku, ir atkarīgs no Fakregeda. Tas iespējams vienīgi tad, kad viņš dežurēs slimnīcā.
— Būs jāpadomā.
— Jādomā viņam, bet jūsu rūpes — pa dienu kaut jel kā pagulēt. Dienā nevarēs rakt.
Galerans atgriezās ļoti apmierināts ar aprēķiniem. Kaut ari aprēķins bija aptuvens, viņš tomēr pārliecinājās, ka šķūnī viegli saies divdesmit kubikmetru irdenas zemes. Skaitot pazemes ejas horizontālo un vertikālo alu kopgarumu ap deviņpadsmit vai pat divdesmit metru, metra un ceturtdaļas augstumā un metra platumā, iznāca apmēram divdesmit pieci kubikmetri blīvas masas; sairdi- nāta tā paplašinājās tilpumā. Sos trīsdesmit piecus, četrdesmit kubikmetrus izraktās zemes varēja sabērt šķūnī, bet atlikumu novietot mucās un kastēs.
Tādējādi rakšanas plāns sāka pieņemt reālus apveidus un tā galvenās līnijas iezīmējās diezgan skaidri. Izstāstījis par saviem aprēķiniem, Galerans apstājās pie darba riku iegādes jautājuma. Tikko viņš ierunājās par darba rīkiem, Galeranam un Botredžam vienlaicīgi ienāca prātā visai svarīga doma — apstāklis, ko dīvainā kārtā viņi nebija ievērojuši sākumā, kaut ari bez tā noskaidrošanas bija grūti cerēt uz panākumiem: kādi ir zemes pamati starp veikalu un cietumu?
— Stomadorpapiņ, — iesaucās Botredžs, — mēs taisāmies kalt klinti. Vai tiešām jūs esat to aizmirsis? Zem mums ir kaļķakmens.
— Nevar būt! — teica Galerans, kura jautājumam par zemes pamatni Botredžs bija aizsteidzies priekšā.
Stomadors, zīmīgi novalbījis acis, piecēlās un izgāja, paņemdams līdzi nazi. Galerans, pirkstus sažņaudzis, trauksmīgi klusēja. Botredžs, plati ieplētis acis, skatījās uz viņu un, dziļi ievilkdams dūmus, smēķēja.
Izracis ar nazi nelielu dobīti, Stomadors atgriezās un nometa uz galda blāvi dzeltenu pikuci.
— Irdenais travertīns, — viņš atviegloti paziņoja, slaucīdams nosvīdušo pieri. — Var griezt ar nazi.
Galerans uzmanīgi apskatīja akmeni. Patiešām, tas bija porainais mīkstas formācijas gliemežnīcu kaļķakmens, ko mūrnieki kļūdaini dēvēja par travertīnu un kas nebija daudz cietāks par sienas apmetumu.
Aizvirtņu spraugas sāka blāvot; ausa pirmā diena neatlaidīgai cīņai par Tireja dzīvību. Botredžs aizgāja, bet Galerans sēdās rakstīt ieslodzītajam par izredzēm un šķēršļiem. Tā bija viņa pirmā zīmīte arestantam. Viņš piesardzīgi parakstījās «G», bet visu slepeno palūdza Sto- īnadoram paziņot mutiski caur Fakregedu, kad radīsies iespēja.
Nekad Davenants nebija domājis, ka viņa likteni izkropļos vissmagākā mocība — brīvības laupīšana. Viņš cik spēdams centās vīrišķīgi panest savu trīskāršo nelaimi: ieslodzījumu, slimību un bargā soda draudus, galīgi nenovēršamus, ja neatgadīsies kāds negaidīts, glābjošs notikums. Pat viņa domām nebija brīvības, jo, lai viņš domāja ko domādams, kameras sienas un cietuma režīms bija vienmēr ap viņu, un viņš nespēja izrauties, nespēja
to aizmirst. Miegs, gūstekņa vienīgā atelpa, bieži atgādināja cietumu ar brīnumainas bēgšanas vīzijām, pamošanās naktī pār durvīm piestiprinātas, aizēnotas spuldzes gaismā bija vēl mokošāka. Sapnis atkārtojās, bēgšanas veidi dažādojās un vai nu, laimīgi nobeidzoties, aizveda viņu dārzos, kas pāri ūdeņiem savienoja brīnišķīgas salas, vai arī Davenantu notvēra. Viņš miegā redzēja sevi cietumā, domādams; «Tas ir sapnis…» — un pamodās cietumā.
Reiz viņš redzēja sapnī, ka viņa balsij piemīt burvju spēks, — balss skaņām neviens nespēj pretoties. Davenants klauvēja pie durvīm. «Atveriet!» viņš teica uzraugam, un uzraugs paklausīgi atslēdza durvis. Davenants izgāja no slimnīcas un devās uz vārtiem, zinādams, ka neviens neuzdrīkstēsies nepaklausīt balsij, kas skanēja kā paša pavēles izpildītāja slepenā vēlēšanās. Vārti atvērās, un viņš izgāja uz saulainās ielas. Tā bija iela, kur dzīvoja Futrozs. Drīz Davenants ieraudzīja pazīstamo namu, un viņa sirds satraukti iepukstējās. Viņa tēvs smaidīdams atvēra durvis un teica: «Atnāci gan, Tiri?» Davenants ieskrēja viesistabā. Tā staroja brīnumainā gaismā. Roēna un Ellija sēdēja tur, nemaz nekļuvušas vecākas pa šiem deviņiem gadiem; savā starpā runādamās, viņas izklaidīgi pamāja Davenantam. Kaut kas smags un pelēks bija uzsiets katrai meitenei mugurā. «Tas esmu es,» teica Davenants, «šausim mērķī.» — «Tagad nevar,» atbildēja Roēna, un Ellija piebilda: «Nevar, jo mums ir jānes akmeņi un, kamēr mēs tos nebūsim pareizi salikušas, mēs nedrīkstam atļauties nekādu rotaļu.» — «Metiet akmeņus nost,» sacīja Tirejs. «Es esmu balss, un jums jāklausa. Metiet nost!» viņš iekliedzās tik skaļi, ka pamodās, un, salauzdama, izkropļodama sapņa vīzijas, viņa apziņā ielauzās cietuma īstenība.