No pirmās dienas, kopš Davenanta dzīve bija aprakta cietuma mūros, viņš sāka domāt par bēgšanu. Viņš atradās pilsētā, kur bija dzimis un audzis. Atmiņas par pazīstamām vietām, ielām un namiem, tik tuviem un reizē tik nepieejamiem, rosmināja viņa prātu apsvērt bēgšanas iespējas.
Diezin vai vēl kāda cilvēka fantāzija tā maldās kombinācijās un absurdi loģiskās konstrukcijās kā viennīcā ieslodzīta cietumnieka fantāzija. Vientulība vēl vairāk iekvēlina iztēli. Kopīgo kameru ieslodzītajiem ir vismaz iespēja dalīties savos apsvērumos: viens zina to, otrs — '
citu, kopīga iespēju iztirzāšana padara pat neizpildāmu plānu par priekšstatu, ko var loģiski izlabot, papildināt; kritika un optimisms rada darbibas ilūziju; bet vieninieks ir allaž tikai pats ar sevi, nav kam labot viņa maldus un aprēķinos pielaistās kļūdas. Mazākās pretestības līnija viņam reizēm tēlojas kā sarežģītākais paņēmiens, bet grūtais liekas viegls. Viņa materiāls — vienīgi tas, ko viņš redz savā priekšā, un miglaina atjauta par visu pārējo.
Sapņos par bēgšanu pirmais, bet ne vienmēr sevi attaisnojošais magnēts ir kameras logs — šķietami dabiska izeja, kaut arī aizrestota. Davenanta kameras četrstūrainais logs uz pagalmu ar savu apakšējo malu nolaidās viņa plecu augstumā, tā ka, izmantojot piekukuļoto sargu atļauju slepeni smēķēt, viņam vajadzēja piestumt pie loga ķeblīti un pūst dūmus vēdlodziņā. Ar baltu krāsu notrieptās rūtis nelāva ieskatīties pagalmā, logu nekad nevēra vaļā, bet dubultās restes prasīja bēgšanai tērauda zāģi; taču, ja arī Davenantam būtu zāģis, durvju acs, pa kuru dienām un naktīm kamerā ielūkojās uzraugs, noteikti laupīja tādu glābšanās iespēju. Pieļaujot, ka logs atvēries pats, ieslodzītais varēja iziet pagalmā tieši nagos uzraugam, kas apsargāja iekšējos vārtus. Tāpēc visas Tireja izdomātās bēgšanas versijas nonāca pie apsardzes iznīcināšanas un virves ar dzelzs āķi galā, ko varētu uzmest mūra zobiem, uzrāpties pa virvi un nolēkt otrā pusē. Aizmirsis savu slimo kāju, viņš tika galā ar sardzi dažādos veidos — no uzpirkšanas līdz uzbrukumam, kad sargs pēc arestantu skaita pārbaudes deviņos vakarā ienāk kamerā apskatīt telpas. Viņš prātoja par slimnīcas sienas izlaušanu tajā pusē, kur tā vienlaikus bija ārējās pagalma sienas daļa, par bēgšanu pa logu un jumtu, bet, lai cik sarežģīti pasakainās formās izpaustos šī lidināšanās starp materiāliem šķēršļiem, viņa pagurusi fantāzija savu pūliņu galā allaž sadzirdēja slimās kājas apsaucienu. Reizēm viņam bija sliktāk, reizēm labāk; brūce nedzija, un uz- pampušais ceļgals iepulsējās sāpēs pie katras nopietnākas piepūles. Davenants centās gulēt uz muguras. Kad sapņi par atbrīvošanos vai arestantam liegtas dzīvas jūtas dziļi saviļņoja viņu — prasība smēķēt kļuva par nervozām slāpēm. Nevērodams kāju, Davenants vilkās pie loga un tur smēķēja vienu pīpi pēc otras. Pēc tādām kustībām kāja kļuva smaga kā dzelzs gabals, kvēloja un smeldza; no rīta pārsiedams, ārsts šūpoja galvu, piekodinot, ka nevajag kustēties, jo brūce locītavā prasa pilnīgu mieru,
Sešos no rīta kameras durvis atvērās, dežurējošais arestants uzrauga pavadībā nolika gultas malā uz skapīša maizi, pienu, mīkstu olu vai rīsa biezputru pienā, tad žigli uzslaucīja ar slotu betona klonu, sabēra gružus kastē un devās uz nākošo kameru, bet uzraugs noslēdza durvis. Dienu pēc Galerana apspriedes ar Botredžu un veikalnieku dežurējošais arestants ar pērtiķa veiklību un izmanību iesvieda Tireja ādas tupelē cieši saritinātu papīriņu, uzraugs nepamanīja viņa pārkāpumu. Kad viņi abi izgāja, Davenants atvēra cietuma bibliotēkas izsniegto grāmatu un tās aizsegā sāka lasīt Galerana zīmīti, kas viņu nomierināja un iepriecināja kā tikšanās ar draugu. Pirmo reizi rakstīja viņam Galerans, rakstīja īsi un stingri. Pašam zīmītes tonim vajadzēja uzmundrināt ieslodzīto.
«Dārgo Tirej,» rakstīja Galerans, atstājot uzrunu «tu» kā pagātnes atgādinājumu, «es daru visu, lai atvieglotu Tavu likteni. Viesnīcu ir slēgusi vietējā policija, Tavi kalpi nozuduši, paņemot līdzi naudu, ko iedevi Firsam. Mans brauciens uz Gertonu palika bez rezultātiem. Bar- keti no tevis novērsušies. Viņi tajā dienā neesot bijuši pie Tevis. Būtiskie pasākumi, kādi man padomā, var visu vērst par labu. Esi mierīgs un gaidi, Man grūti iedomāties, ka Tu esi jau pieaudzis, tāpēc redzu Tevi tādu, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. G.»
Asaras satricināja Davenantu, kad viņš beidza lasīt, — tik brīnumaina viņam šķita šī gandrīz svešā cilvēka uzticība, viņiem bija tik dažādi vecumi un dzīves pieredze, bet Galerans varbūt iedomājās sevi Tireja vietā, sekojot kādai iekšējai likteņu tuvībai, saskaņā ar tām garīgajām iezīmēm, kas bija vedušas Tireju pasaulē un tālāk aiz šīm moku sienām. Davenants nesaprata, ko nozīmē «būtiskie pasākumi», bet nesāka to pārdomāt līdz kādam mierīgākam brīdim, kaut arī viņam gribot negribot jau rādījās pilsētas gaišās, brīvās ielas.