Sajā dienā viņu piemeklēja vēl viens satricinājums, kura iemesls bija līdzīgs cerību valgā mestam izsmieklam: ap desmitiem cietuma priekšnieks izsniedza Davenantam apsūdzības aktu — pret parakstu par tā saņemšanu. Četras mašīnraksta lapas, sausi, bet sīki izklāstot lietas saturu, nodeva apsūdzēto karatiesai, tas nozīmēja — nāvi.
Visu šo dienu Davenants smēķēja, gandrīz neatkāpdamies no loga un gar dzelzs ventilatora uzmavas slīpo apaļumu raudzīdamies telegrāfa vadu pārsvītrotās mākoņu gubās.
Nezaudējot veltīgi laiku, četri sazvērnieki — Galerans, Botredžs, Stomadors un Dans Tergenss, apaļvaidzīgs, melnmatains, mierīgs kā siera ripulis, — ķērās pie grūtā darba: savienot veikala pagalmu un cietumu ar šauru pazemes eju. Galerans atteicās no sava nodoma — izzināt kaut ko no Snogdena un Lauras Muldvejas; ievācot ziņas, viņš bija pārliecinājies, ka šīs sugas ļaudis ne ar ko nevar palīdzēt.
Nākošās dienas vakarā, kad nomales namos apdzisa ugunis, Dans Tergenss un Botredžs sanesa Stomadora pagalmā cērti, lauzni, kapli, urbi, zāģi, tērauda ķīļus, divus lukturus, četrus pārus tūbas kurpju, mērlenti, četrus pārus brūnu brezenta darba virsvalku un virvju rituli. Tergenss un Botredžs tagad nāca no klajuma puses, kur starp šķūni un sienu bija ierīkota eja, lai uzraugam pie cietuma vārtiem nerastos aizdomas par viņu nesamajiem. Pēc tam racēji nāca un gāja Stomadora pagalmā pa to pašu ceļu, tāpēc uzraugs viņus neredzēja.
Drīz ieradās Galerans. Viņš ieraudzīja, ka stūris starp veikalu un sētu ir jau attīrīts no mucām un citām grabažām. Visi sapulcējās tur, sarunājoties čukstus. Visbīstamākais bija stāvās šahtas ieejas izciršana — kustību troksnis un darba rīku šķindoņa varēja pievērst nejauša garāmgājēja uzmanību, un, ja viņam ienāktu prātā paskatīties pāri sētai, viņš redzētu, ka nezin kāpēc naktī rok bedri. Dažādās domas par šīs bedres dziļumu aizkavēja darbības sākumu, tomēr Galeranam izdevās pierādīt, ka nepieciešamais garums ir divi metri ar ceturtdaļu — skaitot metru horizontālās ejas augstumam, bet pārējo — virskārtas biezumam, lai nerastos iegruvums, kad pāri bruģim brauks smagās mašīnas, kā arī lai noslāpētu nakts klusumā bīstamās darba skaņas.
— Pret cietumu pavērsto bedres sienu, — sacīja Dans Tergenss, neizlaižot no rokām cērti, — vajag nolīdzināt pa vertikāli, kreiso — tāpat, jo no tām nāksies uzņemt virzienu.
— Bedrei jābūt pietiekami platai, lai sāktu horizontālās ejas rakšanu, — piebilda Botredžs, — citādi elkoņiem un mugurai nebūs kur atvēzēties.
— Vai eju nepieplūdinās ūdens? — Galerans jautāja.
— Nedomāju, — atteica Stomadors, — te ir augsta vieta. Iespējams vienīgi mitrums.
— Ejiet visi prom, — nolēma Tergenss, citādi te ir par šauru. Es jūs pasaukšu. Sākul
Viņš nogrāba ar lāpstu plāno zemes un būvgružu kārtu, attīrot kvadrātmetru darba laukuma. Lāpstas mala kļuva balta no travertīna, lāpsta grāba to viegli, kā sakaltušus dubļus, reizēm atlaužot nelielus gabalus. Bet visi satraukumā gaidīja pirmo laužņa cirtienu, lai pārliecinātos, ka plāns izpildāms. Ietriecis cērti trīs reizes, Tergenss iegrūda spraugā lauzni un viegli izvēla mīkstā kaļķakmens slāni divu asu apmērā.
— Ies cauri, — viņš teica un aizkūpināja pīpi, skatoties iedobumā. — Būt pacietīgiem un kalt, vairāk neko. Bet tagad ejiet. Pagaidiet, — viņš nočukstēja, kad pārējie taisījās aiziet, — te ir kaut kas sākumam. Runā, ka tā esot laba zīme.
Viņš parādīja salauztu pakavu un iebāza to kabatā.
— Pieraugiet, ka neaizlēkšojat, — Stomadors smējās, — nu jūs esat īsti apkalts …
Atstājuši Tergensu pie darba, kas tam bija cik necik pazīstams, jo šis cilvēks pirms dažiem gadiem bija strādājis ogļu šahtā, sazvērnieki sasēdās pie Stomadora galda. Botredžs sāka spēlēt ar veikalnieku «kociņus», bet Galerans ielēja sev vīnu un nogrima domās. Šodien Botredžs bija viņam teicis, ka Fakregeds dežurēs slimnīcā rit, bet nav zināms, kad šajā postenī būs viņa nākošā dežūra. Bez tam pazemes ejai nebija nekādas nozīmes, ja otrs uzraugs — kopīgās nodaļas dežurants — neļaus sevi iekārdināt ar lielo summu, ko vajadzības gadījumā bija nolēmis piedāvāt Galerans. Kas būs otrais? Cietumā strādāja trīsdesmit uzraugu, bet dežūru sarakstu sastādīja kanceleja. Katrs no uzraugiem varēja saslimt, aiziet atvaļinājumā; viņu posteņi mainījās periodiski, bet nevienmērīgi. Gandrīz neaprēķināma bija šī uzraugu kombinācija, jo svarīgāka tāpēc, ka viņiem abiem vajadzēja bēgt reizē ar Gravelotu. Taču Fakregeds paziņoja, ka darīs visu, lai dežurētu slimnīcā, ja nopietni iemesli liks bēgšanas organizatoriem pašiem noteikt ieslodzītā atsvabināšanas nakti. No Botredža Galerans uzzināja, cik veikli savas lietas kārto Fakregeds: viņš skaitījās par vienu no priekšzīmīgākajiem kalpotājiem. Sis apstāklis modināja Galeranā cerības.
Pagāja stunda, pagāja vēl pusstunda, bet no Tergensa nebija ne miņas; likās, ka viņš aizgājis dziļi pazemē un klaiņā tur, pētīdams pārakme-ņojumus. Pēkšņi durvis klusi
atvērās. Aizelsies, apmierināts ar sevi, Tergenss nostājās pie galda, kur sēdēja gaidītāji; viņa kājas līdz ceļgaliem bija klātas baltiem putekļiem, krekla piedurknes aplipušas ar kaļķiem, bet kakls melns no sviedriem; viņš paņēma kaktā nomesto brezenta tērpu un sāka pārģērbties.
— Ejiet skatīties, — izdauzīdams bikses, sacīja Tergenss. — Vecais, labais travertīns un vairāk nekā.
Viņa toņa uzmundrināti, sazvērnieki steidzās pagalmā. Pie sienas pletās kvadrātveidīga bedre, dziļumā tā bija cilvēkam līdz krūtīm. Augsta kaļķakmens kaudze slējās tai blakus; izraktā zeme bija sausa un lūza pirkstos kā sakaltusi maize.