«Anselma» kapteinis bija lāga vīrs, bet bargs jūrnieks, kas ar tādu kā ļaunu prieku uzņēma zēnu uz kuģa. Greja neprātīgajā tieksmē viņš saskatīja vienīgi ekscentrisku untumu un jau priekšlaikus triumfēja, iztēlodams, ka pēc mēnešiem diviem Grejs viņam sacīs, pūlēdamies neskatīties acīs: «Kaptein Hop, es nobrāzu elkoņus, rāpdamies pa virvēm, man sāp sāni un mugura, pirksti nelokās, galvā rūc un trīc kājas. Visas šīs samirkušās tauvas pa divi pudi uz katras rokas, šie lejeri, vantis, vinčas, troses, štengaš un salingas radīti vienīgi manas maigās miesas mocīšanai. Gribu pie māmiņas.» Domās noklausījies šādu ziņojumu, kapteinis Hops tāpat arī atbildēja: «Brauciet, kurp vien vēlaties, manu cālīt. Ja jūsu jutīgajiem spārnlņiem pielipuši sveķi, varat nomazgāt tos mājās ar odekolonu «Roz- mimoza».» Šis Hopa pašizdomātais odekolons visvairāk smīdināja kapteini, un, nobeidzis šo izdomāto sprediķi, viņš skaļi atkārtoja: «Jā. Ejiet pie «Rozmimozas».»
Taču ar laiku iedvesmojošais dialogs arvien retāk un retāk ienāca kapteinim prātā, jo Grejs tiecās uz savu mērķi ar sakostiem zobiem un nobālušu seju. Viņš veica saraustīto, smago darbu ar cieši sasprindzinātu gribu, juzdams, ka viņam kļūst arvien vieglāk un vieglāk, kamēr šis bargais kuģis norūdīja viņa organismu un nemākulību aizstāja paradums. Gadījās, ka enkura ķēdes mezgls viņu pasita gar zemi, triecot pret klāju, ka no knehta nomukuši tauva izslīdēja no rokām, noraujot plaukstām ādu, ka vējš iesita viņam pa seju ar samirkušas buras stūri, kurā iešūts dzelzs riņķis, un, īsi sakot, viss darbs šķita liela mocība, kas prasīja sasprindzinātu uzmanību, bet, lai cik grūti viņam bija elpot, tikai ar pūlēm atliecot muguru, nicīgs smaids nenozuda no viņa sejas. Klusēdams viņš panesa zobgalības, ņirgāšanos un neiztrūkstošās lamas līdz tam laikam, kamēr jaunajā sfērā kļuva par «savējo», bet no tā brīža viņš uz katru apvainojumu atbildēja ar. dūres triecienu.
Reiz kapteinis Hops, noskatījies, cik meistarīgi Grejs piesien buru pie rājas, sev atzinās: «Tu esi uzvarējis, blēdi.» Kad Grejs nokāpa no klāja, Hops viņu iesauca kajītē un, atšķīris apdriskātu grāmatu, teica:
— Klausies uzmanīgi. Beidz smēķēti Sāksies kucēna pārveidošana par kapteini.
Un viņš sāka lasīt, pareizāk sakot, izrunāt un izkliegt pēc šīs grāmatas senos jūras vārdus. Tā bija Greja pirmā mācība. Gada laikā viņš iepazinās ar navigāciju, praksi, kuģu būvniecību, jūrniecības tiesībām, lociju un grāmatvedību. Kapteinis Hops sniedza viņam roku un teica: «Mēs.»
Vankuverā Greju gaidīja mātes vēstule, pilna asaru un baiļu. Viņš atbildēja: «Es zinu. Bet, ja vien tu redzētu kā es, — paskaties ar manām acīm, ja tu dzirdētu kā es, — pieliec pie auss gliemežnīcu — tajā šalc mūžīgais bangu troksnis; ja tu mīlētu kā es — visu, tad tavā vēstulē līdz ar mīlu un cilvēku es atrastu — smaidu.» Un viņš turpināja kuģot, kamēr «Anselms» ar kravu iebrauca Dubeltā, un no turienes, izmantodams stāvēšanas laiku, divdesmit divus gadus vecais Grejs devās apciemot pili.
Apkārt viss bija tāpat kā senāk: tikpat nemainīgs sīkumos un kopumā kā pirms pieciem gadiem, tikai biezāks bija kļuvis jauno vīksnu lapojums, tā ēnu rotājums uz ēkas fasādes bija paplašinājies.
Saskrēja kalpotāji, priecīgi apstāja viņu, bet tad aprāvās un sastinga tādā godbijībā, it kā vēl vakar būtu tikušies ar šo Greju. Viņam pateica, kur pašlaik atrodas māte; viņš iegāja augstā telpā un, klusi pievēris durvis, nedzirdami apstājās, vērodams sirmo sievieti melnajā tērpā. Viņa stāvēja krustā sistā tēla priekšā, viņas kvēlais čuksts šķita tikpat skaņš kā Greja sirds puksti.
«Par jūras braucējiem, ceļiniekiem, cietējiem un sagūstītiem,» aprauti elpodams, sadzirdēja Grejs. Tālāk viņa teica: «Un manu zēnu,..» Tad viņš piebilda: «Es…» — bet vairāk nekā nespēja izsacīt. Māte apgriezās. Viņa bija novājējusi, augstprātības vietā viņas smalkajā sejā staroja jauna izteiksme, kas likās kā jaunības atplaukums. Viņa strauji piesteidzās pie dēla: īsi, dobji smiekli, apvaldīts iekliedziens un asaras acīs — tas bija viss. Bet šajā mirklī viņa dzīvoja — spēcīgāk un labāk nekā visā savā mūžā. Es tūliņ pazinu tevi, ak, mans mīļais, mans mazais! Un Grejs tiešām vairs nebija liels. Viņš noklausījās vēsti par tēva nāvi, tad pastāstīja par sevi. Viņa klausījās bez pārmetumiem un iebildumiem, bet pati visā, ko viņš teicās uzskatām par savas dzīves īstenību, — redzēja tikai rotaļlietas, ar kurām spēlējās zēns. Sīs rotaļlietas bija kontinenti, okeāni un kuģi.
Grejs palika pilī septiņas dienas, astotajā dienā, paņēmis prāvu naudas summu, viņš atgriezās Dubeltā un sacīja kapteinim Hopam: «Pateicos. Jūs bijāt labs biedrs. Ardievu, vecākais biedri.» Un šo vārdu patieso nozīmi viņš apstiprināja ar spēcīgu rokas spiedienu — kā stangām. «Tagad es kuģošu atsevišķi, pats ar savu kuģi.» Hops aiz- svilās, nospļāvās, izrāva roku un devās projām, bet Grejs panācis apskāva viņu. Un viņi ieradās viesnīcā visi kopā, divdesmit četru cilvēku lielā komanda, dzēra, kliedza, dziedāja, izdzēra un noēda visu, kas bija bufetē un virtuvē.