— Nāc, es tevi pamācīšu, — sacīja Botredžam Tergenss. — Te vajag iemanīties. Ja grūti ņemt ar cērti, rīkojies ar urbi, pēc tam urbi izrauj laukā, iebāz lauzni un ļodzi, grūd uz vienu pusi. Tad gabals atlūzīs.
To pateicis, viņš apklusa, jo necieta liekus vārdus. Nu bija jāsāk darboties visiem. Pierīkojuši divas kastes, sazvērnieki ar lāpstām bēra tajās kaļķakmens gabalus un nesa uz šķūni. Pa to laiku Botredžs, kas izrādījās daudz spēcīgāks par Tergensu, vareni krakstināja rokamo slāni bedrē. Apmainījuši savus apģērbus pret nopirktajiem brezenta virsvalkiem, neatpūzdamies, tikai retumis ieiedami istabā uzpīpot, četri cilvēki līdz rīta piektajai stundai bija novākuši visus lūžņus un pabeiguši vertikālo eju; nose- guši to ar mucām, viņi šķīrās pārgurumā reibstošām galvām. Galeranam neļāva rakt. Pats zinādams, ka netiks ar to galā, viņš neprotestēja, bet nesa zemi tikpat enerģiski un mundri kā citi. Visgrūtāk gāja Stomadoram, kas mocījās ar savām īsajām rokām un aizdusu, bet arī viņš nepalika kaunā un tikai aizgūtnēm elsa.
Tātad viņi izšķīrās un sanāca atkal kopā nākošajā pusnaktī. Darbs bija tik smags, ka Galerans, Botredžs un Tergenss gulēja visu dienu; Stomadoram atpūta bija laupīta, viņš klīda pa veikalu un snauda, kājās stāvēdams, ar ko pircēji bija apmierināti, jo viņš apsvēra un apmērīja sevi gandrīz pie katra pirkuma. Pusdienā atnāca Rudā Katrīne un daļēji paglāba viņu, uzņemdamās tirgoties, bet Stomadors četras stundas nogulēja. Pēc smagās atmodas viņam vajadzēja ārstēties ar piparu degvīnu; ar šīm pašām zālēm iesildījās arī pārējie — katrs savā mājā. Galerans padevās liktenim, nolaidis logiem priekškarus, viņš sēdēja savā numurā, bet vakarā iegāja siltā vannā.
Kad iestājās pusnakts, tās vēsums atjaunoja sazvērnieku enerģiju, un viņi sāka cirst horizontālo eju, tās velvi veidojot slīpi — kā vienmalas jumtu, lai izvairītos no gruvuma. Virziena noteikšanai Galerans šķērsām šahtai ierīkojo mērstienīti, vērstu uz to vietu cietuma mūrī, kur beidzās slimnīcas ēka. Pie sienas bija iezīme — akmens, ko Botredžs nolika, ņemot vērā sīkus Fakregeda norādījumus. Dzijuma virzienu Tergenss nosacīja ar citu mērstienīti, ko iesita cietumam tālākajā šahtas sienā gandrīz pie pašas pamatnes un nolīdzināja ar līmeņrādi paralēli augšējam mērstienītim. Šis metodes ziņā nepilnīgais, bet nelielā attālumā pietiekami labais līdzeklis apmierināja visus. Tātad, novākuši augšējo mērstienīti, līdz darba beigām atstāja apakšējo, lai, velkot no tā auklu, droši raktu tālāk.
Tādējādi viss nokārtojās, pie tam darba galvenais sma- mums gūlās uz Botredža un Tergensa pleciem. Mainoties ik stundu, viņi soli pa solim tuvojās cietumam. Strādāt vajadzēja galvenokārt ar asu lauzni, sēžot zemē vai tupot uz cejiem, jo tranšeja bija zema. Piesējuši virvei nelielu kasti, Galerans un Stomadors laiku pa laikam izvilka to pilnu ar kaļķakmens gabaliem un nesa uz šķūni. Pagalmiņš bija piebradāts un pagalam piegružots. Beiguši darbu, viņi uzposa pagalmu, rūpīgi mazgāja rokas, iztīrīja panadzēs sadzītos kaļķus, lai pircēji nesāktu apvaicāties par pirkstu savādo izskatu. Botredžs un Tergenss, izlienot no bedres izdzert glāzi vīna, izpurināja aiz apkakles sabirušos kaļķus. Viņu mati un sejas bija balti no putekļiem; sīkās šķembas bieži bira acīs, un viņi nomocījās, cīnoties ar asajiem, mikroskopiskajiem gruzī- šiem; no sāpēm zobus sakoduši, viņi mērca sejas ūdenī un mirkšķināja plakstus, līdz acis atkal kļuva tīras. Pat biezais brezents laida cauri kodīgos putekļus, kas kairināja miesu. Tomēr darba aizrautība un jau redzamie panākumi turēja racējus skurbinoši bīstamas spēles sasprindzinājumā. Lukturis tagad dega šahtā aiz racēja muguras, apgaismojot vertikālo kaujas lauku, kas rēgojās acu priekšā robainās šķautnēs. Te bija šaurība un pazemes klusums; smacīgais gaiss, sviedri un paātrinātā elpa lika bieži dzert ūdeni; spainis bija turpat ejā, lai nevajadzētu lieki nākt laukā. Tergensam iekrita prātā laba doma — laistīt travertīnu ar ūdeni. Tikko sāka tā darīt, putekļi vairs necēlās, elpot kļuva vieglāk. Galerans nokāpa paskatīties, kā sokas darbs, un ievēroja, cik savdabīgi mājīga ir mežonīgi apgaismotā, šaurā un zemā ala, kur stāvus noliktās pudeles ēna piešķīra visam neparasta plakāta izskatu. Rītam austot, Tergenss un Botredžs, blūzes nometuši, strādāja puskaili, biksēs vien; viņu muguras spīdēja lipīgos sviedros, izgarojot karstas miesas un vīna tvaiku dvaku. Abi viņi bija apsējuši galvas ar lakatiem.
Neko nezinādams par zemes slāņiem, Stomadors pa to laiku gaidīja apraktas mantas atklāšanu; viņa iztēle, apmaldījusies starp romānu tēliem un veikalu, skatīja dzelzs lādes, pilnas senlaicīga kaluma zelta monētu. Sliktākā gadījumā viņš apmierinātos ar galvaskausu vai sarūsējušu kinžalu kā zemes dzīlēs nogrimušu noslēpumu vēsti. Taču izmestais kaļķakmens viņu maz rosināja, gabalu blāvi dzeltenajā masā pagadījās tikai pārakmeņoti zariņi, gliemežnīcas un laukakmens lauskas. Visu laiku viņš jutās uz kaut kādu ārkārtīgu notikumu sliekšņa, aizmirstot, ka tie ir jau sākušies. Šis slepenais uzbudinājums palīdzēja viņam cīnīties ar aizdusu un pārgurumu, bet viņš tik manāmi izkritās jau līdz otrās darba dienas rītausmai, ka Botredžs bažīgi viņu aptaustīja, jautādams, vai pie tik straujas tauku kušanas viņa dzīvības vēl pietiks sešām septiņām dienām.
— Zaudējot svaru, — atbildēja veikalnieks, — es kļūstu jaunāks un vieglāk skraidu pa pagalmu. Bet ko tu vari zaudēt? Tu esi izkaltis, vēl mātes miesās būdams, tāpēc ka viņa pārāk maz dzērusi.
Pēc trim metriem darbu pārtrauca, pagalmu piekopa, un, apēduši ar labu vīnu slacītu krietnu šķiņķi, sazvērnieki šķīrās, ļimdami aiz noguruma. Galerans aprēķināja, ka pēc piecām dienām pazemes eja būs pabeigta, ja neatgadīsies kaut kas negaidīts. Šajā naktī Tergenss un Botredžs saņēma no viņa desmit mārciņas. Nomazgājušies un pārģērbušies viņi mazliet atspirga un tūlīt devās uz kādu spēļu namu, abi, protams, palaida visu naudu vējā un drīz aizgāja gulēt. Stomadors nogulēja trīs stundas, viņu pamodināja uzvilktā pulksteņa tark- šķoņa. Katrīne vairs nenāca palīgos, jo viņš, kā mēdz teikt, bija «ielauzījies» — iekļāvies tempā. Nākošaja naktī sazvērnieki pavirzījās uz priekšu vēl par trim metriem. Vēlēdamies noskaidrot, vai virspusē nav dzirdami laužņa cirtieni, Stomadors nostājās uz ielas taisni tur, kur zem bruģa strādāja Tergenss, bet, lai kā viņš ieklausījās, izņemot vieglas, nenoteiktas skaņas, līdzīgas kažokādas cepures krišanai, nekas nebija samanāms. Sis ļoti svarīgais apstāklis ļautu strādāt pazemē arī dienā, ja nevajadzētu tūlīt aizgādāt projām izrakto kaļķakmeni, kas citādi aizblīvētu vertikālo šahtu, taču to varēja darīt tikai naktī.