Darbs ritēja kā parasti un beidzās piecos no rīta. Redzot savus panākumus, četri cilvēki juta tādu spēku pieplūdumu, ka par pasākuma izdošanos bija gandrīz pārliecināti.
Nākošā diena atnesa divas svarīgas vēstis: pagalmā parādījās pārģērbtais Fakregeds. un nodeva Galeranam apsūdzības aktu; tā malas bija sīki aprakstītas ar zīmuli, un Davenants to bija nodevis arestantam-apkopē- jam, kam bija sakari ar kapteini Tergensu.
Bija svētdiena. Izlasījis Tireja ziņas un kancelejiski nežēlīgo dokumentu, Galerans saprata, ka nedrīkst kavēties, — tiesa paredzēta pirmdien, un bija palicis maz laika. Pēc rūpīgi izmērītā attāluma starp cietumu un veikalu varēja spriest, ka atlicis vēl krietni biezs zemes slānis, ko rakt: deviņi un ceturtā daļa metra, neskaitot izejas rakšanu. Notika īsa kara apspriede, kurā izlēma noteikt bēgšanas dienu, pakļaujoties tikai nepieciešamībai, Tergenss un Botredžs varēja tagad strādāt dienu un nakti, jo Stomadoram ienāca prātā dot viņiem maisus, kur sabērt travertīnu, lai pēc tam saliktu tos pie izejas, bet vakarā, pēc veikala slēgšanas, Galerans un veikalnieks sanestu tos šķūnī.
— Ja izturēsim, — sacīja Tergenss, — tad vai nu pirmdienas rītā, vai vakarā pabeigsim. Būs jādzer. Skaidrā prātā nepagūsim. Bet, ja vajadzīgs, mēs izdarīsim.
Otrais svarīgais ziņojums bija par dežūrām slimnīcā: pēc nākošās nedēļas dežūru saraksta Fakregeds no divpadsmitiem pirmdienā līdz divpadsmitiem otrdienā stājās cietuma ēkas iekšējā postenī; ja Matuss, kas bija norīkots uz slimnīcu, neatnāktu, viņu rindas kārtībā vajadzēja nomainīt Fakregedam. Viņš apņēmās panākt, lai Matuss neierastos. I\as attiecas uz otru dežurantu slimnīcas kopējā nodaļā, — Fakregeds skaidri pateica, ka viņam vajag trīs simti piecdesmit mārciņu, pie tam ne papīra naudā, bet zeltā.
— Būs jāriskē, — sacīja Fakregeds. — Vai nu viņš zeltu paņems turpat uz vietas, kad brīdis būs pienācis, vai arī es viņu apdullināšu.
Pēc ilgas sarunas ar Fakregedu Galerans pārliecinājās, ka viņam darīšana ar gudru un apņēmīgu cilvēku, uz kuru var paļauties. Galeranam nebija zelta, bet viņš iedeva uzraugam asignācijas, lai Fakregeds pats tās izmaina. Galerans labi saprata, kādu efektu izdomājis Fakregeds. Bez tam viņi sarunāja, kā rīkoties izšķirošajā naktī no pirmdienas uz otrdienu. Ja sarežģījumu nebūs, Fakregedam vajadzēja par to paziņot, pārsviežot pār sētu sprunguli ar vienu robu, neveiksmes gadījumā — ar diviem. Viena roba signāls nozīmēja: «Nāciet un izvediet!» Kā bija norunāts, naktī ceturksni uz vieniem Fakregeds atvērs Davenanta kameru; aizies arī abi uzraugi; Gru- bem ar automašīnu vajadzēja stāvēt klajumā aiz Stomadora pagalma.
Tā tika izlemti visi atbrīvošanas jautājumi.
Uz apsūdzības akta malām Davenants rakstīja Galeranam par tiesu, slimību un advokātu.
«Tiesa būs pirmdien desmitos no rīta. Vakardienas uztraukums pasliktinājis manu stāvokli. Es nevaru mierīgi gulēt, neziņa un drausmīgā nāvessoda nojauta izraisa tik daudz skumju domu un smagu jūtu, ka man nav pa spēkam tās apvaldīt. Ar mokām vilkdams kāju, kāpju uz ķeblīša un smēķēju vienu pīpi pēc otras. Reizēm man ir drudzis, par ko es priecājos, — šajās stundās visi mana likteņa drūmie vilcieni gūst kaut kādu varvīkšņotu, stiklainu dzidrumu, fantāzija un cerība staro kā gaišas telpas, kurās skan jautri smiekli, vai arī es kļūstu vienaldzīgs un ļaujos atmiņām. Atmiņu man nav daudz, un tās ir ļoti skaidras.
Tiesas nozīmētais kara advokāts bija manā kamerā un pēc rūpīgas notikumu apsvēršanas nāca pie slēdziena, ka mana vienīgā iespēja glābties no karātavām būtu — klusēt par sadursmi ar van Konetu. Dažas viņa replikas deva pamatu domāt, ka viņš man netic vai arī pats tik labi visu zina par šo gadījumu, ka ir spiests tēlot neticību. Iekšēji es nejutu no viņa puses sevišķas simpātijas pret mani. Savādi, ka viņš ieteica man uzņemties vainu kontrabandas glabāšanā, bet piedalīšanos bruņotajā sadursmē izskaidrot ar ievainojumu kājā, kas radījis akla niknuma lēkmi. Uz manu jautājumu — vai mani nogādās tiesā, viņš sākumā atbildēja izvairīgi, bet tad sacīja, ka tas atkarīgs no cietuma ārsta. «Jūs tikai iegūsiet,» viņš piebilda, «ja jūsu lietu izskatīs aizmuguriski, — tiesa noskaņota pretjums bargi, un tāpēc ir labāk, ja tiesneši neredz apsūdzētā seju un nedzird viņa balsi, kas jau pirms laika viņus aizkaitina. Bez tam, savā straujumā jūs varat sākt runāt par van Konetu un modināt šaubas par savu godprātību, kas tik skaidri bija atklājusies nopratināšanā.» Apsolījis darīt visu, kas viņa spēkos, advokāts aizgāja, bet es paliku vēl lielākā satraukumā. Es nesaprotu savu aizstāvi.
Dārgo Galeran, es nezinu, ar ko esmu izpelnījies tādu sirsnību un rūpes, bet, ja jau tās ir, izpildiet lūgumu, kuru man laikam neizdosies atkārtot. Ja mani pakārs vai ieslo- dzīs uz ilgiem gadiem, atdodiet sudraba briedi Futroza meitenēm — viņas droši vien jau pavisam pieaugušas — un pasakiet, ka es vienmēr esmu par viņām domājis, vienmēr atcerējies. Ko es gribēju? Jādomā', labāko no visa, ko vien var vēlēties cilvēks. Es vēlējos tik stipri, cik acīmredzot ir bīstami vēlēties. Vai bija tā? Deviņus gadus es jutos kā sastindzis un izlikos par viesnīcnieku. Bet es biju mierīgs. Kaut ko taču esmu vērts, ja sešpadsmit gadu vecumā uzsāku un nostiprināju plaukstošu uzņēmumu. Ak, Galeran, es daudz ko varētu sasniegt, bet tādā zemē un starp tādiem ļaudīm, kādu varbūt nav!