Mēs abi ar drudzi pierakstījām šī apsūdzības akta malas. Par visu, kas lieks, vainojiet drudzi. Vēstuli beidzot, es sajutu, ka drīz Jūs redzēšu, bet nevaru izskaidrot, kā tas notiks. Visvairāk mani pārsteidz tas, ka Jūs neesat mani aizmirsis.
Džems Tirejs.»
Galerans bija ļoti noguris, bet nogurums pārgāja, kad viņš izlasīja šo aicinājumu no cietuma mūriem. Viņš lasīja klusu, tad balsī, bet ne visu. Sazvērnieki saprata, ka nedrīkst kavēties.
— Gravelots atbalstīja mūsējos, — sacīja Botredžs, — tāpēc es rakšu dienu un nakti.
— Strādājiet, — teica Galerans kontrabandistiem, — es jums maksāšu simtos mārciņu.
— Maksājiet tik, cik nākas, — atbildēja Tergenss, — te nav runa par naudu vien. Drosmīgam cilvēkam vienmēr prieks palīdzēt.
— Kad es pametīšu veikalu, — paziņoja Stomadors, — ņemiet visas manas preces un sadaliet savā starpā. Divdesmit gadus es klīstu pa pasauli, ķerdamies pie viena darba, pamezdams otru, bet nekad neesmu sastapis tik draudzīgu kompāniju tādos neparastos apstākļos. Jo vairāk dari kāda cilvēka labā, jo tuvāks viņš kļūst. Tātad iedzersim degvīnu un ēdīsim šķiņķi. Šodien, kā jau katru svētdienu, veikals ir slēgts, gulēt var tepat, bet pirmdien jūs visi atpūtīsieties pazemē, kur es jums nogādāšu brokastis, pusdienas, vakariņas un, ja gribēsiet ēst naktī, tad «panakšņus» arī.
Atjaunojuši spēkus ar degvīnu, bagātīgām uzkodām, pīpēm un cigāriem, sazvērnieki nokāpa pazemē. Viņi bija tajā aizrautīga pārguruma pakāpē, kad doma par mērķi stāv pāri visam, radot varoņdarbu. Spirts tagad iedarbojās tikai uz smadzenēm; apziņa bija apgaismota spilgti kā magnija uzliesmojumā. Aizmiegot viņi redzēja sapnī pazemes eju, pamostoties — steidzās nekavējoties turpināt darbu. Kamēr valdīja nakts, elpot bija viegli, bet pēc deviņiem no rīta tveice tā pieņēmās, ka Tergenss mirka vienos sviedros, un, jo vairāk viņš tuvojās cietuma sienai, jo grūtāk bija elpot. Lai nejauktos īsajos atelpas brīžos, sazvērnieki strādāja pāros: Galerans ar Tergensu, Botredžs ar Stomadoru. Zemā eja neļāva atliekt muguras, visu laiku sakumpuši, nometušies ceļgalos vai citā kādā neērtā stāvoklī, viņi brīžiem bija spiesti nogulties, lai, ar pūlēm iztaisnojoties, klusinātu plosošās sāpes locītavās. Grūti pateikt, kam klājās ļaunāk, — vai tam, kas vilka smagos maisus uz izeju, bet toties brīvāk elpoja, būdams tuvu bedres mutei, vai tam, kas raka, sāniski sēdēdams, pusguļus, tupus.
Strādāt vajadzēja ar jebkuru darbarīku, kas vien bija pie rokas. Reizēm Tergenss vai Botredžs urba ar svārpstu caurumus un, izkustinājuši kaļķakmeni ar lauzni, beidzot sadrupināja to ar cērtes zvēlieniem. Gadījās, ka viņus uzmundrināja viegli izbrūkoši tukšumi, kur lauznis iegruva kā olas čaumalā, bet nāca arī nepadevīgas vietas, kur vajadzēja kalt. Kad viņi bija tikuši jau pāri ielas vidum, kaļķakmens kļuva mitrs, tas norādīja uz tuvu avotu, un līdz vēlam vakaram darbs ritēja bailēs no ūdens, kas varēja pārplūdināt eju. Bet tas nenotika. Līdz cietuma sienai travertīns bija mitrs — no kreisās puses vairāk nekā no labās, tomēr ne tik ļoti, lai rastos šķidri dubļi. Eja izturēja līdz galam.
Kad ar zemi pieblīvētie maisi sarindojās pie ejas sienas, Stomadors un Botredžs vilka tos augšā un izbēra šķūnī, kur jau slējās kaļķakmens grēda. Preces bija izvāktas, šķūnī tik tikko pietika telpas, lai uzņemtu atlikušo zemi. Sākās rīta kustība, tāpēc kļuva bīstami nēsāt maisus caur pagalmu, tas modinātu aizdomas. Tad nolēma izbērt tra- vertīnu gar visu sienu, kas ap vienpadsmitiem bija pavirzījusies vēl divus metrus uz priekšu, bet naktī aizvākt to visu uz šķūni. Stomadors vairs tikko turējās uz kājām. Tergenss apsēdās pie izejas un aizmiga ar cērti rokās; Botredžs kāri dzēra ūdeni. Neviens nevarēja un negribēja ēst. Ķērās pie piparu degvīna — vienīgā, kas atdeva kaut cik cilvēcīgu izskatu neskūtajām, nervozi drebošajām sejām ar sarkanām, putekļu izēstām acīm. Pamodinājis Tergensu, Botredžs ieveda viņu veikalā, kur visi izģērbās un, aplaistījušies ar aukstu ūdeni, kaili nogūlās uz zemē paklātajām segām. Pakāris pie sētas durvīm atslēgu, Stomadors ielīda veikalā pa logu un pievilka aizvirtņus. Viņš nolikās blakus Botredžam.
Četru vīru sabrukušie augumi gulēja kā līķi. Tikai cieši ieskatoties, varēja pamanīt, ka viņi elpo, bet uz kakliem piepūšas un noplok vēnas. Sis slimīgais miegs ilga līdz pieciem pēcpusdienā. Gaisa pelde darīja savu — elpa kļuva vienmērīgāka. Tergenss vaidēja miegā, Stomadors gurdi un rāmi krāca. Pirmais pamodās Galerans, atjēdzās un modināja pārējos, kas tikai mirkli gulēja ar mežonīgi ieplestām acīm. Viņi piecēlās, apģērbās un paēda, jūtoties tā, it kā viņiem kaut kas būtu ilgi dūcis ausīs. Nu nosprieda sekojošo: lai neliktos dīvaina Stomadora ilgā prombūtne, veikalnieks paliks mājās, ja parādītos kāds pircējs vai Fakregeds ar ziņām; pārējie nolaidīsies pazemē un paliks tur līdz pusnaktij, pēc tam bija nolemts vēlreiz atpūsties. Kad viņi iekāpa bedrē, Stomadors piesedza to ar kastēm, bet tā, lai brīvi ieplūstu gaiss.
Pa šo vakaru bija trīs parasti apciemojumi: uzrauga sieva nopirka tabaku un kāršu kavu, piedzēries avīžu iznēsātājs, kas nebija cerējis, ka Stomadors dos viņam uz parāda vīnu, un tāpēc izplūda pateicībā, bet tika visai noteikti padzīts, un kaimiņu dārznieks, kas bija aizmirsis, kāpēc nāca. Taču šoreiz Stomadors viņu nepacienaja, sacīdams, ka «sāp galva». Tumsai iestājoties, atnāca Rudā Katrīne, aizpīpoja un apsēdās: