— Stomadorpapiņ, Fakregeds paziņo jums jaunumus: viņš dežurēs. Bez meitieša, kā redzat, jums neiztikt,
— Runā ātrāk. Iedzer, izstāsti un ej, būs labāk, ja tevi neviens te neredzēs. Mēs tagad no visa baidāmies,
— Tātad darbs iet no rokas? Es domāju, dunēs. Neko nevar sadzirdēt.
— Man galvā dun. Vai tu beidzot runāsi?
— Fakregeds lika man apstrādāt Matusu, lai viņš rit ap divpadsmitiem, kad būs maiņa, gulētu slims. Es to lietu nokārtoju. Samta Osa piedzirdīja Matusu un nodeva viņu man. Viņš ir pie manis. Redzi, ka esmu zēģelēs. Mēs atradām vienu cilvēku, kas it kā grib dabūt uzrauga vietu. Matuss plātās, šis viņu dzirda, pat naudu dod. Un dzirdīs vēl dienu un nakti pēc kārtas. No rīta es Ma- tusam iedošu pulverīti, lai krietni paguļas. Viss kārtībā, Stomadorpapiņ, tāpēc uzcienā mani.
— Tu neesi Rudā, bet Zelta Katrīne, — noteica Stomadors, ieliedams viņai konjaku. — Dzer un ej. Ko tavs Kravars?
— Kas tad Ivravaram. Viņš neko. Nāk pie manis un nemaz nav skops. Nevar teikt, ka viņš būtu skops. Es tīri nobrīnījos. Tagad grib mani precēt. Tikai briesmīgi greizsirdīgs.
— Ņem viņu, — veikalnieks ieteica, — vēlāk nožēlosi.
— Redziet… Stomadorpapiņ, esmu godīga meita. Kas es par sievu?
Katrīne aizgāja, bet Stomadors devās pie šahtas un, mucas novēlis, ieraudzīja Galeranu, kas stāvēja bedrē, nokāris galvu uz sienā atspiestām rokām. Viņš dziļi nopūtās. Pie viņa kājām gulēja Botredžs ar slapju lupatu uz pieres. Klusi skanēja Tergensa laužņa cirtieni.
— Atjēdzieties, — veikalnieks teica Galeranam, — nāciet visi augšā kafiju dzert. Citādi vēl dabūsiet galu.
— Nekādi — Galerans truli paskatījās uz viņu. — Kas jauns?
— Dežurēs Fakregeds.
— Jā? — pieceldamies atsaucās Botredžs. — Sirds sāk atkal strādāt.
Saliecies no bedres palūkojās Tergenss.
— Iesim laukā visi, — viņš teica. — Spēki ir galā. Eja pavisam aizbērta. Atpūtīsimies un izvāksim.
Viņš, galvu nokāris, apsēdās blakus Botredžam un slaucīja pieri ar delnas virspusi.
Stomadors nostājās ar plati ieplestām kājām, pieliecās un sāka palīdzēt pārgurušajiem vīriem izkļūt pagalmā.
Visu pirmdienu pūta auksts vējš, un šis apstāklis manāmi atviegloja darbu, kas jau bija pārvērties ciešanās. Travertina gabalu izvākšanā pavadītā nakts bija tā izvārdzinājusi racējus, ka viņu domas brīžiem juka. Jo garāka kļuva eja, jo grūtāk bija saliektām mugurām svaidīties šurp un turp, velkot maisus ar kaļķakmens gabaliem. Nobrāztie ceļgali, melnās, sviedriem un asinīm aplipušās rokas, sapampušie kakli un sāpes krustos lika gan vienam, gan otram sabrukt pusnemaņā. Bija vēl atlicis mazliet vairāk par diviem metriem, bet, izrakuši īstu punduru_ koridoru, viņi juta šos divus metrus kā mocības. Pretstatā apdullinātajai apziņai un viscaur sāpošajām miesām viņu gars nepiekāpās nekādiem šķēršļiem, atgādinot taranu. Reizumis, luktura gaismā paskatoties apkārt, Galeranu saviļņoja sajūsma: šie pilnīgi taisnā tuneļa četrpadsmit metri modināja viņā lepnumu par neatlaidību, kas bija attaisnojusies. Tergenss manāmi sabruka. Viņš gandrīz nerunāja, acis nespēkā pievērtas, un viņš kā mirdams lāgiem sastinga nekustībā; Botredžs uzturēja spēkus, neganti lamājot cietumu, tiesu un kaļķakmeni, kā arī dzerot vīnu. Vīns un tabaka pašlaik bija šo četru vīru vienīgā barība.
Pirmdienā no vieniem līdz sešiem pēc pusdienas Tergenss, Botredžs un Galerans, sēžot pie izejas spraugas, aizmirsās smagā miegā, bet, tikko satumsa, vīri pamodās un tūlīt ķērās pie pudelēm. Viņus uzcēla Stomadors, kam visu dienu vajadzēja tirgoties, guļot stāvus un ne vienmēr jēdzīgi atbildot pircējiem. Katrīna apmeklēja viņu, izskata pēc nopērkot kārbu kafijas.
— Visiem piespriestas karātavas, — teica sieviete, — Fakregeds ir slimnīcā. Piecos naktī notiesātos vedīs uz cietoksni, kur ir vēl trīs tādi par citām lietām; tur izpildīs nāves sodu.
Šausmas, saprotamas katram, kas iemīlējis cilvēku par to, ko viņa labā darījis, sīkām izmisuma tirpām ielija veikalnieka ceļgalos. Viņš gāja modināt Galeranu, lai pastāstītu par spriedumu. Kaut arī tas bija vienīgais spriedums, ko varēja gaidīt, šī ziņa pārspēja visus mākslīgos nervu stiprināšanas līdzekļus. Klusējot sākās darbs.
Desmitos vakarā sprungulis ar vienu robu atsitās pret bruģi netālu no veikala. Stomadors to pacēla.
Būtu bezmērķīga cietsirdība aprakstīt šīs pēdējās stundas, kas nebija ne murgi, ne dzīvība, tikai pusnesamaņas piepūle un bailes nomirt, ja apstāsies pulss. Glāba vienīgi spirts. Ap pusdivpadsmitiem no zemes bija izplēsta viss aprēķinos nosacītais attālums, uz augšu pacēlās šahta, ko nosedza pusotras ass bieza virszemes kārta. Grube, saņēmis ziņu caur Katrīni, atbrauca pa aplinkus ce]iem un nostājās atstatus klajumā aiz Stomadora šķūņa. Steigšus pārģērbušies tumšās, parastās drānās un apmainījuši apavus, paņēmuši naudu un revolverus, aizslēguši veikalu un izvākuši no ejas darbarīkus, lai visās lietās būtu redzama skaidrība, sazvērnieki ķērās pie Davenanta atbrīvošanas.
Atstājuši Tergensu pie luktura ejas vidū, Botredžs, Stomadors un Galerans nonāca pie pēdējā šķēršļa, kas pletās pāri galvām kā zemes un sakņu griesti. Stomadors turēja sagatavotās kāpnes. Pēdējo stundu neaprakstāmā piepūle bija apdullinājusi visus. Trūka elpas. Tergenss saļima pie luktura; atspiedis muguru pret sienu, kājas izstiepis un galvu nokāris, viņš sēkdams cīnījās pēc elpas. Botredžs papurināja viņu aiz pleca, bet Tergenss tikai atmeta ar roku, teikdams: «Degvīnu!» Izņēmis no kabatas pudeli, kontrabandists iesprauda to draugam starp ceļgaliem un pievienojās Galeranam.