Galerans un Stomadors, saspiedušies šaurībā, palaida uz priekšu Botredžu, garāko no visiem, lai izlauztu ejas pēdējo segumu. Botredžs nevarēja vairs izmantot cērti, viņš paņēma lauzni un tieši piecpadsmit minūtes uz vieniem pēc Galerana pulksteņa iecirta to segumā. Nobira zemes kamolu krusa. Nočukstējis: «Sargieties!» — kaut arī Galeranam un Stomadoram, kas stāvēja saliekušies horizontālajā ejā, nekādas briesmas nedraudēja, Botredžs sakustināja lauzni, padzina to vēl augstāk un, darbinot to kā sviru, pats tikko paspēja aizsegties ar roku: zeme nobruka un ieraka viņu līdz ceļgaliem. Alā Ieplūda caurvējš; krūma pazares sašķeltā, naksnīgā debess pavērās augstu pār kontrabandista smilšaino seju. Steidzīgi pieslējis kāpnītes, Botredžs ar rokām nolīdzināja malas ne- gludumus, paplašināja caurumu un nodauzīja delnas gar sāniem.
— Ielauzāmies! — čukstēja Botredžs. — Tagad jāgaida!
Bedres izeja bija apmēram divu soļu attālumā no sienas. Aizsmakušiem kakliem sēcot, viņi ieelpoja cietuma pagalma gaisu, viņu uzvara bija augstākā balva par pēdējās dienas drausmīgo pārpūli. Pat nespēkā sabrukušais Tergenss iztālēm atsaucās: «Dzirdu… Vareni!» Visi trīs grūstījās un spiedās pie izejas kā zivis pie āliņģa, gaidot, ka kuru katru brīdi mēness gaismu ar savu ēnu aizsegs Fakregeda atbrīvotais Davenants.
Nekas neieskanējās, nenoklaudzēja, ne soļi, ne čaboņa virspusē, un pēkšņi Galerans ieraudzīja Fakregedu, kas četrrāpus nometās pie bedres. Viņu skatieni sastapās, Fak- regeda apjukusi seja pārsteidza Galeranu.
— Kur viņš ir? — Galerans čukstēja, — Dodiet viņu šurp, Leciet lejā. Mašīna gaida,
— Viss izjuka, — atteica Fakregeds, nolaužot krūma zariņu, kas skrāpēja seju,
— Kas noticis?
— Viņš nevar iznākt. Nevar paspert ne soli. Viņš ir karsonī un murgos, tikai reizēm runā kaut ko jēdzīgu. Spēka viņam nav. Es gribēju nosēdināt, bet viņš bija bez spēka un nogāzās. Visu dienu smēķēja un staigāja. Pret vakaru — kā uguns, bet ārstu nolēmām nesaukt, uz ko ceram — paši nezinām. Izmetot jums koku, es redzēju, ka viņam slikti, bet domāju, ka viņš tomēr varēs iziet, un tad jūs viņu aiznesīsiet. Pēdējās divas stundas viņš guļ kā zibens ķerts.
Atbrīvojies no Matusa, Fakregeds tomēr baidījās, ka viņam būs jādežūrē pašā cietumā, kā bija noteikts pēc saraksta, bet uz slimnīcu ies kāds cits. Fakregedu glāba nepielūdzama un modra sarga reputācija, ko viņš apzināti centās spodrināt. Drīzumā gaidāmās traģēdijas apstākļi noskaņoja cietuma priekšnieka palīgu par labu Fak- regedam. Kontrabandistu draugs uzpirka slimnīcas otro uzraugu Lekānu, tieši un rupji izberot viņa priekšā pilnas saujas zelta. Sāds solis izrādījās pareizs: nekad neredzējis tādu naudu un uzzinājis, ka bēgšana nodrošināta, Lekāns padevās kārdinājumam un bija ar mieru piedalīties notiesātā atbrīvošanā.
Piecdesmit mārciņas Fakregeds paņēma sev.
Tik nepanesami, tik drausmīgi izskanēja drūmā vēsts, ka Galerans nekavējoties izkāpa no bedres un, smakdams sāpēs, nostājās slimnīcas dārzā. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Botredžs; Fakregeds palīdzēja izkāpt Stomadoram.
— Kur tad jūs? — Galerans jautāja.
— Visi kopā, — atbildēja Botredžs. — Tāda jauka mēnesnīca, iesim pastaigāties,
Viņa acis staroja pilnīgas atteikšanās gaismā, kas tik reti vērojama cilvēkiem.
— Kāpēc esmu dzīvojis? — sacīja Stomadors. — Tagad ne no ka vairs nav bail.
Fakregeds aizlavījās pie ēkas stūra, kur atvērtās durvis aizsedza skatu uz vārtiem. No turienes atskanēja uzraugu klusā saruna.
— Ja mata galā, tad mata galā, — viņš nočukstēja, — Nāciet klusi man līdzi.
Cits pēc cita viņi ienira kopīgās nodaļas spoži apgaismotajā gaitenī. Galerans ieraudzīja bālo, trīcošo Lekānu, kas, bezpalīdzīgi paskatījies uz Fakregedu, saņēma atbildi:
— Sagatavojieties uz visu, atkāpšanās nodrošināta.
Dzirdot trauksmīgo kustību gaitenī, daži kopīgās palātas arestanti pamodās un gulēja klausīdamies, uzbudināti kā skatītāji, kas drūzmējas pie teātra durvīm. «Kas tur ir?» jautāja viens. «Ved uz karātavām,» otrs atbildēja. «Kāds nomiris,» minēja trešais. No vienpadsmit slimniekiem tikai viens nojauta, kas īsti notika, un, tā kā viņš bija notiesāts uz divdesmit gadiem, tad ieraka galvu spilvenā, lai nedzirdētu neprātīgi pārdrošās darbības skaņas, kas sāpīgi griezās sirdī.
Lekāns palika, lai melotu arestantiem, ja viņi, ziņkārības tirdīti, izsauktu uzraugu ar zvanu, bet pārējie devās tālāk pa gaiteni un pienāca pie Tireja durvīm. Sadzirdējis sojus, viņš izrāvās no murgu miglainajām ēnām, sasprindzināja apziņu un vērsa to uz nakts skaņām. «Nāk pēc manis, cik vēlu un cik nevajadzīgi tagad,» viņš domāja, «bet labi, ka viņi ir atnākuši. Jeb vai man tā tikai liekas? Visu laiku taču kaut kas rēgojas, atkal pagaist un aizmirstas. Es drīz miršu. Kad nāve tuvu, viss ir mazliet rēgains. Bet es nezinu… Es gribu,» viņš balsī turpināja, līksmi un mežonīgi skatīdamies uz priekšā nostājušos Galeranu, «lai jūs pienāktu tuvāk. Jūs esat Galerans, Orts Galerans, mans draugs .,.»
Redzot Davenanta iekaisušo seju, Galerans strauji tuvojās gultai.
— Vai tiešām jūs izrakāties cauri ielai?
— Jā, Tirej, tas ir izdarīts, un mēs esam klāt, — sacīja Galerans, vēl arvien cerēdams, ka atbrīvošanās acīm redzamais tuvums pacels šo novārgušo miesu. Viņš ar pūlēm pazina to jaunekli, kāds reiz bija Davenants, Dīvaina un smaga bija šī satikšanās, kad pateikt gribējās tik daudz, bet nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.
Galerans apsēdās Tireja kājgalī. Stomadors un Botredžs apstājās pie galdiņa.