— Džems, tas esmu es, — veikalnieks čukstēja, — mēs tevi nepametīsim.
— Kas tas ir? Tas ir Stomadors, — turpināja Davenants, kam drudža karstumā nemaz nelikās savāda ši scēna, kas patiesībā bija ārkārtīgs risks. — Kāļu rausis savienojis mūs uz visiem laikiem, Stomador. Ort Galeran, mans draugs. Jūs esat pavisam sirms,,, Iekšēji arī es esmu tāds.
— Saņemies, tevi glābs. Viss gatavs. Celies, mēs brauksim uz manu piepilsētas vasarnīcu. Automašīna gaida. Tu aizbrauksi ar kuģi uz Sanrioli vai Helgju.
— Neiespējami, Galeran. Jūs droši vien esat visjaukākais cilvēks no visiem, kurus jebkad esmu pazinis, un es, liekas, pazinu …
— Celies taču, auša!
— Piekalts. Es vairs neesmu gājējs.
— Es trīs reizes ievietoju avīzē sludinājumu par tevi.
— Es nelasīju avīzes… Es ilgi tās nelasīju, — sacīja Davenants.
— Es atgriezos divas dienas pēc tavas pazušanas. Man bija daudz naudas. Tava tiesa — vairāki tūkstoši. Tā ir saglabāta.
— Man toreiz vajadzēja tikai simt mārciņu. Ak, kā es jūs meklēju.
Davenants ar maigumu skatījās uz viņu, gribēdams šinī skatienā ielikt visu, par ko bija grūti runāt. Saviebies viņš pacēla roku un ar nopūtu nolaida to atpakaļ.
— Tāds esmu arī es, — viņš teica. — Man ir vēl mazāk spēka.
Galerans pacēla segu un lēni to nolaida. Uzpampusi kāja sarkani spīdēja; pēda, saplūstot ar ikriem, bija zaudējusi formu.
— Nepiesargājies, — teica izmisušais Galerans. — Ko nu darīt?
— Kā es varēju piesargāties? — skaidri, bet ar pūlēm runāja slimais. — «Sargāties, klusi gulēt ar kapa smiltīm zobos?» Jā … es nevarēju. Ar mani apgājās nelietīgi, apsolīja, ka mani vedīs uz tiesu, bet visu izlēma bez manis.
Fakregeds ielūkojās kamerā. Bāls, vienas vienīgas domas tirdīts, uztraukumā sakodītām lūpām — viņš noskatījās uz visiem un, pieri berzēdams, pienāca pie gultas.
— Kā bluķis! — Fakregeds sacīja. — Ko izlemsim?. Nemociet viņu.
— Visi pūliņi pagalam, — noteica Stomadors. — Piespiedies, Gravelot. Tikai iziet laukā un nokāpt lejā! Tur mēs tevi aiznesīsim!
— Daudz vēl palicis laika? — jautāja Galerans.
— Ko nu par laiku, — atteica Fakregeds. — Mūsu rīcībā ir vismaz divas stundas, kamēr tur sāks kustēties, bet, lai būtu kaut desmit stundas, iznest mēs viņu nevaram.
Patiešām, iznest Davenantu nevarēja. Šaurajā, pagalma uzraugam neredzamajā izejā gar slimnīcas atvērto durvju malu viens cilvēks varēja izlavīties nepamanīts, tikai piespiežoties pie sienas un klusinot soļus. Galerans izgāja pie durvīm, domās nesot līdzi slimnieku, un redzēja, ka viņus acumirklī noķers, pat ja slimais neievaidēsies. Vilkt viņu trijatā bija tāds darbs, kas prasīja vēl metru uzraugam neredzamas platības, un arī tikai tad, ja grants neiečirkstēsies un četru cilvēku paātrinātā elpa nebūs sadzirdama cietuma pagalma klusumā. Atgriežoties Galerans ar izmisumu paskatījās uz Tireju.
— Nu kaut kā, Davenant!
Redzot, kā apbēdināti draugi, kas veltīgi riskēja ar savu dzīvību, Davenants sasprindzināja skatienu vienā sienas punktā, pacēla galvu un pūlējās izkāpt no gultas. Divas trīs sekundes, Galerana atbalstīts, viņš drebēja elkoņos, tad sabruka, acis aizvēris, ar tādu spēku novaldot sāpju vaidu, ka uz kakla pietūka vēnas.
— Vai tiešām neapžēlos? — sacīja Galerans. — Viņš taču nevar pat stāvēt.
— Pakārs bez vārda runas, — atsaucās Botredžs. — Benniju Smitu pakāra pēc saindēšanās ar zilskābi, nesamaņā, viņš tā arī neuzzināja, kas noticis.
Asaras rīdams, Stomadors saķēra Galeranu aiz pleca, atkārtojot:
— Diezgan., , pietiek. Es vairs nevaru. Es šaušu. Man tagad vienalga.
— Ejiet, — klusi teica Davenants, — nemocieties. Man ir labi, esmu mierīgs. Es pašlaik izjūtu dzīvi spēcīgi un karsti. Traucē tikai melnie ūdeņi, tie pārplūdina manas domas, bet es visu saprotu.
— Uzbrukt vārtiem? — jautāja Botredžs.
Viņam neatbildēja, un viņš tūlīt aizmirsa savu priekšlikumu, kaut arī bija gatavs uz visu, tāpat kā Stomadors un Galerans. Viņi atgādināja līdz pēdējam uzvilktu atsperi.
Saņēmis notiesātā roku, Galerans glāstīja to, skumji smaidīdams.
— Domā, ka esmu mazliet nokavējies, — viņš čukstēja. — Mans mūžs arī drīz būs galā. Darīt neko nevar, mēs aiziesim. Tomēr piedod dzīvei, ar to tu viņu uzvarēsi. Ļaunuma tev nav?
— Nē. Mazliet rūgti_, bet tas pāries. Tikko sastapāmies, un jau jašķiras! Kā jūs dzīvojāt pa šo laiku?
Botredžs sāka skaļi elpot un atgāja pie loga; viņa roka nervozi ieslīdēja kabatā. Viņš atgriezās, pastiepjot Davenantam revolveri.
— Jūs nenošausiet garām pat ar aizvērtām acīm, — teica Botredžs, — jūs esat ciets cilvēks.
Davenants pateicīgi paskatījās uz viņu, saprotot Botredža kustību nozīmi un priecājoties par katru uzmanības zīmi, it kā viņam nedāvinātu drausmīgu nāvi no paša rokas, bet gaviļainu uzvaru. Viņš paņēma revolveri un nolika sev blakus.
— Gan jau es kaut kā, — sacīja Davenants. — Es sapratu. Kas tad tas? Stomador! Neraudiet taču, tik liels un resns!
— Ko pateikt? — iebrēcās veikalnieks, atmetis ar roku šiem Davenanta vārdiem. — Vai tev ir māte, māsa vai meitene, kam esi solījies?
— Nav. Nav tādu, par kurām jūs jautājat.
— Tirej, — ierunājās Galerans, — šī nakts devusi tev milzīgu varu pār mums. Glābt tevi mēs nevaram. Izpildīsim katru tavu vēlēšanos. Ko izdarīt? Saki. Pat nāve mani neatturēs.
— Mani arī, — Stomodors paziņoja. — Es varu palikt pie tevis. Sāksim apšaudīšanos. Neviens nespers kāju pār šo slieksni!
Šajā brīdī no bailēm gandrīz vai sajukušais Lekāns ielauzās kamerā, šņākdams: «Ejiet prom! Es visus apšaušu!» Fakregeds pieskrēja Lekānam no aizmugures un atbruņoja viņu.
Izrāvis uzraugam revolveri, Fakregeds iesita viņam pa galvu.
— Jau pagalam! — viņš teica Lekānam, — Atjēdziesl