Nomierinies! 5e, iedzer ūdeni. Aiztaisi maksti, revolveris paliks pie manis! Mīkstpēdiņšl
— Lekānam, liekas, taisnība, — atsaucās Tirejs.
Apdullinošais trieciens, lamas un ūdens glāze atskurbi-
nāja uzraugu. Jūtot atbalstu un visas grupas ciešo vienību, viņš izgāja, murminādams:
— Man likās ,,, pagalmā .,. Vai drīz tas beigsies?
— Paļaujies uz mani, — teica Fakregeds, — ar mani notikušas ne tādas lietas vien.
— Izlemiett —- Botredžs vērsās pie Davenanta. — Viss tiks izdarīts, uz dzīvību vai nāvi.
— Nedomājiet, — nopūtās Davenants, — nedomājiet visi tik daudz un labi par vienu, kam lemta bojā eja.
Viņa skatiens bija kluss un daiļrunīgs, kā tas mēdz būt pusnomodā, pusmurgos.
— Jāatnāk, — viņš teica dziļā pārliecībā, — kādai sievietei, kas zina, ka no rīta manis vairs nebūs starp dzīvajiem. Viņai ir pateikts. Vai tiešām tā nav labākā sirds no visām, kas apņēmusies ierasties drūmajos, ciešanu saviļņotajos mūros? Sī sirds pavērās, paceļoties lielas žēlsirdības augstumos, jo zina, ka es nekad neesmu jutis mīlošas rokas pieskārienu karstajai pierei. Cik maz! Cik daudz! Nav zināms, kā viņu sauc, un es neredzu viņas seju, bet, kad jūs aiziesiet, es viņu ieraudzīšu. Tajā — viss. Nolādēts ir tas, kas nav jutis šādu sveicienu.
— Mēs viņu ieraudzīsim, mīļo Tirej, — sacīja Galerans, uzmanīgi uzklausot šo murgu un vientulības uzvēdīto runu. — Kas viņai pateica?
— Liekas, kāds no jums. — Nodrebēja Davenants, ar pūlēm paraudzīdamies apkārt. — Nesen izgāja no šejienes.
— Izgāja un atgriezās, — negaidīti sacīja Stomadors, atbildot Galerana ciešajam skatienam.
Botredžs arī saprata. Pirmsnāves uzbudinājuma tēli atklājās viņa priekšā tikpat skaidri, cik skaidri bija runājis Davenants. Nāves sprieduma nakts darīja visus līdzīgus. Daudz kas kļuva saprotams no mājiena.
— Stomador, — čukstēja Galerans, vedot veikalnieku pie loga, — jūs taču esat gatavs uz visu?
— Viņš ir gatavs, es eju viņam līdzi, — sacīja Botredžs, — bet,.. jūs!
— Nē, es tam nederu, — skumji atbildēja Galerans. — Es nespēju normāli domāt. Jūs izdarīsiet labāk par, mani, ja izdarīsiet,
Fakregeds, kas klausījās pie durvīm, drūmi pamāja, kad Galerana skatiens prasīja viņa piekrišanu.
— Jā, — sacīja Fakregeds, — katrs no mums gatavs uz visu, lai vismaz mūs piemin ar cieņu. Ejiet, tikai ātri, pēc stundas būs jau bīstami.
— Par ko jūs runājat? — jautāja Davenants. — Cik gara šī naktsj Bet es nežēlojos, es nekad neesmu žēlojies. Galeran, apsēdieties uz gultas, jūs aiziesiet pēdējais.
Pa to laiku Botredžs un Stomadors zagšus aizlavījās uz bedri aiz slimnīcas sienas un pielīda pie Tergensa; viņš jau nojauta ļaunās beigas un klusēdams skatījās uz draugiem, kas, ceļos nometušies, turēja viens otru aiz pleciem un strīdējās. Tergensam Stomadors deva zīmi neiejaukties.
— Klausieties taču, — runāja Botredžs, purinādams veikalnieka plecus, — es esmu žiglāks par jums un varu visu pateikt ātrāk. Es zinu, kas jādara.
— Kāds tam sakars ar žiglumu? Laid vaļā, tu visu samaitāsil — iebilda Stomadors, pats neatlaizdams Botredža plecu. — Tu atvedīsi te pūli…
— Netiepieties, mums ir maz laika, — pārtrauca Botredžs, — tas taču ir citādāk nekā atvest mācītāju. Viņa dvēsele mocās. Vai tu to saproti?
— Es visu saprotu labāk par jums. Ej nost no ceļa, ka tev saka. Tu nespēsi pateikt, kā vajadzīgs, no tevis bēgs. Man ir pieredze tādās lietāsl Es pētu psiholoģisku pieeju cilvēkiem, un man ir nekļūdīga acsl Kā tu vari mani aizvietot? Tā ir nekaunībai
— Atstājieties! Es aizskriešu tepat pie vienas atraitnes, sirds viņai laba, un bailīga viņa arī nav. Viņa visu sapratīs. Viņas dēls arī sēž cietumā, tikai citā.
— Vai tu maz saproti, ko viņš grib pirms nāves? — iešņācās Stomadors. — To pat es nevaru izteikt, kaut arī šajā ārprātīgajā naktī manas domas pamodušās uz visu mūžu! Viņš grib uzelpot — dzirdi? — uzelpot ar visu sirdi — uz visiem laikiem! Klusē! Klusē! Es būšu tas, kas atvedīs pēdējo, nezināmo draugu, tādu kā viņa gaišie murgil — neprātā čukstēja Stomadors, slaukot asaras un jūtot sevī spēku pamodināt veselu pilsētu. — O, nakts, — viņš teica, pūlēdamies atbrīvoties no jūtām, kas viņu plosīja, — radi šo būtni no stariem un smaidiem, no žēlsirdības un rūpēm, jo tāda ir nelaimīgā dvēsele, kas gatava mirt neģēļu rokās! Ko mēs te pļāpāsim! Stāvi pie cietuma izejas un šauj, ja vajadzīgsl
Botredžs gribēja iebilst, bet Tergenss saņēma viņu aiz krekla apkakles un atrāva no veikalnieka, kas, ar galvu velvē atsizdamies, metās uz izeju.
— Sēdiet, — sacīja Tergenss, — viņam taisnība.
Pārlēcis pāri sētai klajumā aiz šķūņa, kur dziļi satrauktais Grube gaidīja, neizlaižot no rokām stūri, veikalnieks tikai pamāja viņam, dodot zīmi stāvēt un gaidīt, bet pats, pa klajumu apmetis loku kvartālam, izskrēja Cietuma šķērsielas viņā galā.
Sauss, tveicīgs vējš apvēdīja viņa aizelsušos stāvu. Ar kailu galvu, visu laiku jūtot mēmu saucienu aizmugurē, Stomadors skatījās nakts tukšumā. Viņš gāja gan soļiem, gan metās skriešus.
Mēness slēpās aiz mākoņiem, atsedzis starojošu plecu. Bezkaislīgā nakts gaisma apskāva namu ēnas. Neaiz- skrējis ieplakā līdz tiltam, kas savienoja pilsētu ar nomali, Stomadors ieraudzīja divas meitenes steidzīgi atgriežamies mājās. Stomadors metās pie viņām, dziļi ticot savas iedvesmas spēkam, bet, sastingušas pārsteigumā, šīs meitenes jau pēc viņa pirmajiem vārdiem: «Palīdziet mirējam…» — izšķīrās un metās bēgt, izspūrušā, druknā vīra mežonīgā izskata sabiedētas. Neapstādamies, nezaudēdams dūšu, Stomadors izskrēja cauri mazajam kvartālam, kas savienoja tiltu ar visai pilsētai cauri ejošā Centrālā bulvāra ziemeļu puses kāpnēm.
Zemo palmu biezie vēdekļi šalca un līgojās karstajā vējā, tālumā spēlēja mauru rotondas orķestris; tā skaņas izsvaidīja vējš, tikai retumis mūzikas taktis ieskanējās skaidri un trauksmīgi, kā vārdi, ko durvīs met cilvēks, aizejot uz visiem laikiem, tālu. Sajā nakts stundā gandrīz nebija garāmgājēju; bulvāra galā vientuļas sievietes stāvs melnā mantijā tuvojās kāpnēm, kā zvaigznes uzzalgoja viņas acis.