— Dzīvība, apstājies nāves dēļ! — iekliedzās Stomadors, mezdamies pie viņas. — Lai jūs būtu kas būdama, uzklausiet paša izmisuma balsi! Runa ir par nāvei nolemto. Es neesmu ne piedzēries, ne ārprātīgs, un es uzreiz noticēju jums. Nepieviliet mani!
XV nodaļa
Pat laulības pirmais mēnesis nedeva laimi jaunajai sievietei, kas tik karsti mīlēja savu vīru, ka nepamanīja viņa apdomāto rīcību, kam vajadzēja novest pie šķiršanas.
Tikai pirmajās laulības dienās van Konets bija uzmanīgs pret sievu; pēc ierašanās Poketā viņš vairs nekautrējās un atkal nodevās tai parastajai dzīvei, pie kuras bija pieradis. Viņš bija izklaidīgs, ass un zobgalīgs, kā pieaudzis cilvēks, kas ātri vīlies rotaļlietiņā, ko untuma dēļ paņēmis laika pakavēšanai. Sajā dienā van Konets rupji apvainoja Konsuēlu, pārmetot viņai zemo izcelšanos. Lai kaut cik izklaidētos, viņa devās viena uz koncertu, bet, paklausījusies saviļņojošo un vēl vairāk sāpinošo mūziku, domu nomākta, atstāja zāli. Pirmoreiz tik asi nesaskanēja augstās mākslas izteiktās jūtas ar viņas naivo, rūgto pieredzi.
Skumja, jūtot vēlēšanos palikt vienatnē, Konsuēla, maz pazīdama pilsētu, lēni gāja pa bulvāri viņas mājai pretējā virzienā, un viņu apturēja Stomadors.
Pavirši paskatījusies uz viņu, Konsuēla izmeta dažus spāņu vārdus un gribēja iet tālāk, bet Stomadors tik saudzīgi, kaut arī karsti saņēma viņas roku, ka viņa apstājās, nespēdama dusmoties.
— Neaizejiet neuzklausījusi, — lūdzās Stomandors, ieplētis rokas, it kā ķerdams viņu, — Senjora, uz nāvi notiesāts mans labākais draugs Džems Gravelots, rītausmā viņu pakārs. Senjora, palīdziet man pateikt tādus vārdus, kas jūs pārliecinās! Nāciet man līdzi pie viņa, uzklausiet un pavadiet viņu nāves ceļā! Jūsu sirds sapratīs šo pēdējo vēlēšanos, kam mana valoda ir par necienīgu un rupju, lai to izteiktu!
Aptverot šī uzbrukuma nopietnību, redzot sagrauzto seju, nekārtīgo apģērbu, pa daļai jau iejutusies vecā vīra izmisīgajā saviļņojumā, Konsuēla teica:
— Lai dievs piedod viņa grēcīgajai dvēselei, ja tas ir tā, kā jūs sakāt, labais cilvēk. Kurp jūs mani saucat?
— Uz cietumu, senjora. Viņš nav noziedznieks, kaut arī tiek apvainots apšaudē ar muitas sardzi. Neviens netic viņa noziedzībai, jo viņu pazudināja van Konets, gubernatora dēls. Gravelots iesita šim neģēlim par zemisku rīcību. Un viņš pazudināja Gravelotu aiz atriebības un bailēm pazaudēt izdevīgu līgavu. Bet nav laika izstāstīt visu. Es redzu — jūs apžēlojāties, un jūsu cēlā sirds nobāl tāpat kā jūsu seja, dzirdot par noziegumu. Lūk, viņa pēdējā vēlēšanās, un spriediet, vai tā varēja teikt melna dvēsele: «Stomador, griezies pie pirmās sievietes, kuru tu satiksi. Ja viņa ir veca — būs man māte, jauna — būs man māsa, ja maza — būs man meita.» Spriediet taču, kā trūcis mirējam un cik cietsirdīgi būtu atteikt viņam, jo viņš ir slims, gultai piekalts un gaida nāvi!
Šī runa, neviltotu ciešanu pilna, drausmīgais, pret viņas vīru vērstais apvainojums, no kura nelaimīgās jaunās sievietes dvēselē iedrebējās kaut kas nelabojams, padzina visas Konsuēlas šaubas. Viņa piekrita.
— Es jums neatteikšu, — sacīja Konsuēla. — Tam ir visai drūms iemesls, ko nepūlēšos paskaidrot. Ejam. Vediet mani. Kā mēs tur nokļūsim?
— O, atvainojiet! Tikai caur pazemes eju. Bēgšana neizdevās, — atbildēja gavilējošais Stomadors, gatavs aiz pateicības nest uz rokām šo mīļo būtni, kas bija tik drosmīgi metusies briesmās. — Ticiet vai neticiet, bet vismaz divdesmit sievietes es lūdzos veltīgi. Un es nenožēloju, — viņš piebilda, — jo man bija lemts Jūs saprotat, ka tā ir patiesība, senjora.
Par spīti savas dvēseles krēslai, kas drīzāk atgādināja nāvi nekā Davenanta drudžainais uzbudinājums, Konsuēla nespēja novaldīt smaidu, klausoties steidzīgi blakus soļojošā Stomadora naivajos glaimos un tērzēšanā, līdz pēc stundas ceturkšņa viņi ieslīdēja veikala pagalmā. Stomadora godprātība nu bija pilnīgi skaidra Konsuēlai; kaut arī viņas elpu žņaudza bīstamā notikuma neparastība, jaunā sieviete drosmīgi ieskatījās laternas vāji apgaismotajā šahtā, teikdama:
— Es pavisam notriepšos. Iedodiet ar ko aptīties.
Pa to laiku, kamēr bija nākuši, Stomadora valodās viņai visā skaidrībā pavērās viņas vīra rupjā un zemiskā sirds, it kā būtu atklājušās ārēji ziedošas miesas pūstošām brūcēm izķēmotās iekšas. Un viņa gribēja dzirdēt savu spriedumu no nāvei nolemtā, kas, pats to nezinādams, atmaskoja netīrus melus.
Ātrāk par kaķi, kas vienā lēcienā aiznes peli, Stomadors metās savā istabā un atnesa diezgan tīru palagu. Satinusies pāri galvai, Konsuēla ieraudzīja no lejas pavērsto Tergensa seju. Viņu pārņēma dziļa interese par pasākumu, kura drūmais spriegums dīvaini atbilda viņas ciešanām.
— Vēl ir kluss, — atviegloti nočukstēja Stomadors, — nakts ir žēlīga Džemam. ♦. Bet apdomāts tiešam spīdoši!
Jaunā sieviete ar pašas sirdsapziņas seju Stomadoram likās kā paļāvīgs bērns. Veikalnieks aplidoja viņu, saudzīgi palīdzēdams nokāpt.
— Zvēru pie ērkšķu vainaga! Jūs esat īsti vīrieši! — teica Konsuēla, ieskatīdamās draudīgajā tunelī, ko drūmi apgaismoja luktura zvaigznīte. Tiešām, varēja sajūsmināties par šo darbu. — Kaut vai tas ir mans mierinājums, — viņa piebilda, atstādama veikalnieku nesaprašanā par šīs piezīmes jēgu.
Pats cietuma novietojums pretim pagalma stūrim apstiprināja viņas satrauktā pavadoņa vārdu patiesīgumu, Tagad Konsuēla uzskatīja par savu tiešo pienākumu kaut kā atlīdzināt viņas vīra nodarīto ļaunumu; salīkusi viņa steigšus devās uz priekšu. Viņas izskata pārsteigtais Botredžs klusēdams spiedās pie ejas sienas, lai palaistu garām sievieti. Konsuēla uzkāpa viņam uz rokas, bet viņš pat nesakustējās. Tergenss palīda uz priekšu un, kājas izstiepis, nosēdās pie otras izejas. Konsuēlai un veikalniekam tās pārkāpt bija ērtāk nekā pirmīt tikt garām Botredža garajam augumam. Par laimi visiem cietuma drāmas dalībniekiem vējš pūta viņiem sejās. Rāpdamās pa koka kāpnītēm, Konsuēla iznāca virszemē. Nosviedusi palagu bedrē, viņa nedzirdami sekoja Stomadoram tos desmit soļus, kas pazemes eju šķīra no slimnīcas durvīm, un, pie sienas spiezdamās, ieslīdēja spoži apgaismotajā telpā. No visiem pārejas momentiem, sākot ar pazemes eju līdz durvīm un atpakaļ, šie divi soļi atvērto durvju šaurajā aizsegā lika visasāk izjust risku. Resnais Stomadors, tāpat kā iepriekš, nogūlās pie durvīm uz sāna un pievilkās uz rokām. Konsuēla, atmetusi galvu, ar muguru spiedās pie sienas. Tikpat uzmanīgi bija jārīkojas visiem, arī Fakregedam, un, ja ņem vērā, ka pa darbības laiku dažādi ļaudis trīspadsmit reizes atkārtoja šo gājienu, pie tam neviens nesacēla troksni un neklupa, tad saprotams, kāds sasprindzinājums bija patērēts šīs slepenās cīņas niecīgajā laukumiņā.