Konsuēlas parādīšanās brīdī Davenants jau bija aizmirsis, kam jāatnāk. Viņa nesakarīgie vārdi, skarot tēvu, bēgšanu, van Konetu un advokāta dīvaino taktiku, prasīja viņam arvien lielāku piepūli. Kad viņš apklusa, Galerans runāja ar viņu, uzmundrinādams kā vien varēdams ar apsvērumiem par nāves soda iespējamo atlikšanu. Neticot Stomadora meklējumu veiksmei un apzinoties, ka briesmas arvien pieaug, viņš jau gribēja iet prom, kad Davenants teica:
— Sudraba briedi atdodiet Roēnai un Ellijai Futrozām. Nezinu, kad tas bija — tagad vai pagājušo nakti, bet
man likās, ka es redzēju uz galda sveci, kas dega dienā. Logā lauzās vējš, bet liesma neplīvoja, nedzisa, tikai svece kusa joti ātri…
Fakregeds atvēra durvis, ielaižot Stomadoru un jauno sievieti, kas šausmās paskatījās uz guļošo cilvēku. Viņa izmocītā un skaidrā seja vēl nebija paspējusi zaudēt savu šai saulei tālo izteiksmi. Lekāns, ko Stomadors ienākot satrieca ar vārdiem: «Tā ir cietuma priekšnieka radiniece!» — tagad no visa spēka rāva Fakregedu aiz rokas, lai dzirdētu izskaidrojumu un lūgtu atļauju bēgt. Viņi aizgāja.
— Tas esmu es … tas esmu es… — atkārtoja Stomadors. — Es atradu šo feju, nevis Botredžs… tā ir dievība … mierinājums … meitenīte-bruņiniece. Viņa ir kā bērns. Es varbūt reizes trīsdesmit apturēju visādas garāmgājējas!
Galerana nomaktais garastāvoklis paceļas neredzētos augstumos. Sajā naktī viss, kas labs cilvēku sirdīs, pavērās viņa priekšā un neiespējamais kļuva vienkāršs.
— Jums draud vislielākās briesmas, — sacīja Galerans jaunajai sievietei, no pirmā acu uzmetiena uzminot, kā viņai klājas dzīvē. — Ja mūs visus pieķers, neizbēgama apšaudīšanās, un, kaut arī jūs aizskart mēs neļausim, risks tomēr ir milzīgs.
— Man tas nav tik briesmīgi, — atbildēja Konsuēla lepni — kā cilvēks, kas apziņas sevi. — Var būt tikai nepatikšanas, bet es esmu gatava uz to.
«Kas viņa ir?» domāja visi, jūtot, ka Konsuēla neizliekas, runā patiesību. Kamerā iestrāvoja neskaidra cerība. Davenants dziļi nopūtās. Tumšie ūdeņi uz laiku pameta viņa apziņu, un bezgala laimīgs par to augstāko, ko liktenis dāvājis viņa mokās un drausmās, Davenants atdzīvojas.
— Mans prāts ir atkal skaidrs, — ierunājās Davenants. — Mani murgi atveda jūs šurp, tie nebija tikai murgi, — viņš piebilda, jau žēlodams būtni, kas ar savas balss skaņām vien bija nesusi tādu mierinājumu, būtni — tik brīnumainu un daiļu, tik īstu, it kā viņš pats būtu to izdomājis. — O, — teica Davenants, — es tagad esmu mierīgs, esmu līdzīgs visdzīvākajam no dzīvajiem. Ejiet! Piedodiet man un ejiet!
— Pagaidiet! Es vēl neesmu atjēgusies, kad jūs jau dzenat mani prom. Jūs esat notiesāts uz nāvi, nelaimīgo cilvēk?
— Redzot jūs, gribas teikt, ka esmu notiesāts uz dzīvibu.
Sī skumjā joka cildenības aizkustināta, Konsuēla centās aizmirst savas pašas ciešanas un, pie gultas nostājusies, pieliecās un nolika roku uz Tireja krūtīm.
— Šajā brīdī es neesmu jums gluži svešs cilvēks. Jūs dzīvosiet. Vai tas ir taisnība, ko mans pavadonis stāstīja par jūsu sadursmi ar van Konetu?
— Jā, — atbildēja Davenants, sajūsmas pilnā izbrīnā raugoties viņas apņēmīgajā un maigajā sejā. — Bet katrs būtu rīkojies tā, kā rīkojos es. Savas mīļākās un draugu klātbūtnē, no žūpošanas braucot pie savas līgavas, kam nebija ne jausmas par viņa dēkām, van Konets plātījās un publiski pazemoja viņu; turpat pie galda viņam iegribējās apvainot un viņš arī rupji apvainoja kādu garāmbraucošu sievieti. Ne mazums bija jādzird arī man. Es iecirtu viņam pļauku, aizstāvot mīlestību.
Konsuēla sasita rokas un paslēpa seju delnās. Nevaldot asaras, viņa nolieca galvu, raudādama skaļi un rūgti, kā nopērts bērns.
— Nežēlojiet, nemocieties tā! — Davenants teica. — Kāpēc es jums to visu stāstīju?
— Tas bija nepieciešami, — nopūtās nelaimīgā, pieceldamās no soliņa, uz kura bija apsēdusies, kad Davenants sāka ar viņu runāt. — Bet es neko nezināju! Es esmu Konsuēla van Koneta, Georga van Koneta sieva, un es jūs glābšu. Es eju. Paļaujieties uz mani! Pavadiet mani drīzāk!
No viņas vārdiem iestājās klusums, un visi sastinga. Sākās tas mēmais, iekšējais juceklis, kad notikumu satriecošais spēks ir stiprāks par iespēju nekavējoties atsaukties uz to ar saprātīgu vārdu. Davenants skaļi teica:
— Esmu glābts. Bet jūs? Ar ko es mierināšu jūs? Nenolādiet mani!
Viss neskaidrais, ko izraisīja Konsuēlas rīcība, nostājās savās vietās, un Stomadors izbijās.