— Piedodiet… — viņš murmināja, — es jūs lūdzu nestāstīt nevienam, ka tā iznācis, nepazudiniet mūs visus!
Konsuēla tikai uzsmaidīja viņam. Uzmetusi notiesātajam siltu skatienu, viņi steidzīgi izgāja ar Stomadoru, Lekāna izbīļa pavadīta. Davenants nespēja neko vairs pateikt sievietei, kas bija saņēmusi tik smagu sitienu. Galerans izvilka no viņa pagalvja revolveri un, pamajis slimajam, nočukstēja:
— Gaidi, bet pēc pusstundas pieprasi ārstu.
Kamera palika tukša.
Bezgalīgi atvieglotais Lekāns murmināja:
— Ātrāk, ātrāk!
Un, tikko trīs vīri cits pēc cita pazuda pazemes ejā, viņš nočukstēja Stomadoram paka]:
— Kasti… Divas kastes ieslieniet bedrē, un mēs to aizbērsim.
Lekāna vārdus sadzirdēja Tergenss. Apjēdzis šī priekšlikuma nozīmi, viņš ievilka tukšajā ejā divas kastes un uzslēja tās vienu uz otras tā, ka augšējās dēji no lejas aizsedza izeju.
— Ko tas nozīmē? — Botredžs vaicāja Tergensam.
— Klusē. Notiek tas, par ko cilvēks reizēm domā naktīs, kad nenāk miegs. Tad viss kļūst citādi.
— Tu murgo? — sabozies noprasīja Botredžs.
— Nē. Ejam. Visi ir veikalā.
Gandrīz jau pārlaistu briesmu negantajā niknumā Fakregeds un Lekāns aizbēra bedri ar puķu dobju zemi un piemīdīja to. Rīta pusē nolija ražens lietus, un tāpēc šī vieta starp diviem krūmiem ieguva dabisku izskatu.
Pārgurušais Fakregeds iegāja Davenanta kamerā, ieslodzītais ilgi skatījās uz viņu, tad pasmaidīja.
— Esmu glābts, — viņš klusi teica.
— Kā? Sī sieviete jūs glābs?
— Nē. Nezinu. Esmu glābts tā, kā jūs saprotat, bet negribat teikt.
Viņš apklusa un sāka murgot. Fakregeds nomazgāja rokas, aizslēdza kameru, rūpīgi uzslaucīja gaiteni un paskatījās pulkstenī. Bija ceturksnis uz trijiem.
— It kā visa dzīve būtu pagājusi, — nomurmināja Fakregeds.
Kamēr abi kontrabandisti, saslējuši kastes, aizsprostoja bedri, bet uzraugi maskēja izeju, Galerans, Konsuēla un Stomadors iegāja veikala dibentelpā.
— Glābiet viņu, — teica Galerans jaunajai sievietei ar saraudātajām acīm. — Nav laika iedziļināties notikušajā. Sēdieties manā automašīnā.
— Saprotiet manas jūtas, senjora! — ierunājas Stomadors. — Esmu tā satriekts, ka vairs nespēju būt tik mundrs kā tad, kad jūs satiku.
Klusu paspiedusi viņa roku, Konsuēla pierakstīja Galerana adresi, un Galerans pavadīja viņu līdz klajumam, kur Grube jau bija saguris no gaidīšanas.
— Grube, — sacīja Galerans, — man briesmas vairs nedraud, bet Davenantam tās nav vēl garām. Neaizmirsti, ka tu tagad ved viņa glābiņu.
— Kas viņš ir? — Konsuēla jautāja, iekāpdama automašīna.
— Jūs to uzzināsiet, — atteica Galerans, — pagaidām es nosaukšu tikai viņa vārdu: Tirejs Davenants. Viens no vislabākajiem cilvēkiem. Lūdzu, atvainojiet mani.
Konsuēla brīdi padomāja.
— Viss izšķirsies līdz rītausmai, — viņa sacīja un, pamājusi atvadām, pateica Grubem .savu adresi.
Šoferim vajadzēja gaidīt pie viesnīcas un atvest viņu atpakaļ uz veikalu vai arī atgādāt ziņas. Galerans ar skatienu pavadīja automašīnu un atgriezās Stomadora istabā.
— Redz nu, kā iznācis, — domīgi ūsas kodīdams, sacīja Tergenss. — Manam brālim jaunu dienu neredzēt. Sieva nenostāsies pret vīru, tas ir skaidrs.
Nevienam nebija spēka atbildēt viņam. Tikko vilkdams kājas, Stomadors atnesa dažas neatkorķētas pudeles piparu degvīna. Nolauzuši pudeļu kaklus, sitot tos vienu pret otru, katrs dzēra, cik ļāva elpa.
— Celieties, — sacīja Botredžs. — Tagad ir bīstami palikt te. Sēdēsim un gaidīsim aiz sētas stūra. Ja eju atklās, bēgsim.
Namu, ko van Konets bija nopircis Poketā, vēl tikai beidza iekārtot. Laulātie draugi bija apmetušies viesnīcā «Sanriole», kur aizņēma trīs greznas, kopīgā telpā savienotas istabas ar atsevišķu ieeju.
Georgs van Konets atgriezās no privātas komersantu apspriedes ap vieniem naktī. Šajās dienās viņu vajadzēja apstiprināt par Akciju sabiedrības priekšsēdētāju.
Kalpotāji viņam pateica, ka Konsuēla nav vēl pārnākusi. Drīzāk ieinteresēts nekā satraukts par tik ilgu sievas prombūtni, žāvājoties un murminot: «Viņai laiks iegādāties mīļāko un paziņot to man,» — van Konets ierīkojās viesistabā, ļoti apmierināts par savu veiksmīgo virzīšanos uz priekšsēdētāja krēslu, sāka smēķēt un atcerēties Lauru Muldveju, kas vakar bija teikusi, ka smaragdu rokassprādze par pieciem tūkstošiem mārciņu pie juveliera Garika patīk viņai «līdz ārprātam».
Sīs allaž dzidrās sievietes nevērīgais, smaidīgais vēsums kaitināja un valdzināja van Konetu, nogurušu no mīlošās sievas, kas nepazina neko citu kā tikai uzticību, godu un sirsnību.
Van Konets bija spaidīgos naudas apstākļos. Konsuēlas pūrs bija gandrīz līdz pēdējam ieguldīts akcijās, kāršu parādu nomaksā, dāvanās Laurai un Snogdenam; ievērojama daļa sedza tēva tēriņus un ieķīlātās muižas izpirkšanu.
Viņš nogrima domās, gaišās un mierīgās domās, kā dzīves luteklis, kas ir pārliecināts, ka laime viņu neatstās
«Pazudusi sieva,» smīnēdams nodomāja vai Konets, kad pulkstenis nosita divi.
Sajā brīdī aiz krēslainās blakus istabas durvīm ieskanējās viegli, strauji soļi — tik strauji, ka vīrs nemierā paskatījās uz skaņu pusi. Konsuēla ienāca tāda, kā bija, — savās melnajās mežģīnēs. Viņas izskats, nogurums, bālums, saraudātā, iekritusi seja vēstīja nelaimi vai triecienu.
— Kas jums noticis? — vaicāja van Konets neviļus nozīmīgāk, nekā bija gribējis.
Viņš piecēlās, arvien skaidrāk jauzdams nelaimi.
— Georg, — šausmās uz viņu skatīdamās, klusi atbildēja Konsuēla, ar sirdij piespiestu, sāpēs drebošu roku valdot nopūtu, — ejiet, glābiet cilvēku, un tas būs jūsu glābiņš.