Nepagāja ilgs laiks, un Dubeltas ostā vakara zvaigzne atmirdzēja virs jaunu, melnu mastu rindas. Tas bija «Noslēpums», ko nopirka Grejs: trīsmastu burinieks, divi simti sešdesmit tonnu liels. Kā kuģa kapteinis un īpašnieks Arturs Grejs kuģoja vēl četrus gadus, kamēr liktenis noveda viņu Lisā. Bet viņš uz visiem laikiem bija paturējis atmiņā tos smieklus krūšu balsī, pilnus sirds mūzikas, ar kādiem viņu sagaidīja mājās, un, pāris reižu gadā viņš apmeklēja pili, atstājot sievietei ar sudrabotajiem matiem nedrošu pārliecību par to, ka tāds liels zēns droši vien tiks galā ar savām rotaļlietām.
III AUSMA
Putu svītra, ko atstāja aiz sevis Greja kuģis «Noslēpums», nostiepās okeānā kā balta lente un izgaisa Lisas vakara uguņu atblāzmā. Kuģis noenkurojās netālu no bākas. Desmit dienas no «Noslēpuma» izkrāva dabisko zīdu, kafiju un tēju, vienpadsmito dienu komanda pavadīja krastā, atpūtā un vīna tvaikos; divpadsmitajā dienā Greju sāka mākt skumjas, lai gan iemesla nebija nekāda.
No paša rīta, tikko piecēlies, viņš jau juta, ka iesākusies melnā diena. Sadrūvis viņš apģērbās, negribīgi pabrokastoja, piemirsa izlasīt avīzi un ilgi smēķēja, nogrimis nepazītā bezmērķīga sasprindzinājuma pasaulē; miglaini uzpeldējušos vārdos jaucās nepieļautas vēlēšanās, cita citu tūliņ atkal iznīcinādamas. Tad viņš metās darbā.
Bocmaņa pavadībā Grejs pārlūkoja kuģi, lika pievilkt vantis, atlaist šturtroses, iztīrīt klūzas, pārmainīt klīveri, nodrīvēt klāju, iztīrīt kompasu, atvērt, izvēdināt un izslaucīt kravas telpas. Bet darbs Greju neizklaidēja. Dienas nemierīgās darbošanās un skumīguma nomākts, viņš pārlaida to satraukts un drūms: itin kā viņu kāds būtu saucis, bet viņš aizmirsis, kas bijis saucējs.
Pievakarē viņš apsēdās kajītē, paņēma grāmatu un ilgi apstrīdēja autoru, rakstīdams uz malām paradoksāla satura piezīmes. Kādu laiku šī spēle viņu uzjautrināja, šī saruna ar aizgājēju, kas valdīja vēl no kapa. Tad, paņēmis pīpi, viņš iegrima zilā dūmakā, tīdamies rēgainajās ara- beskās, kas izveidojās no līganajām dūmu strēlēm.
Tabaka ir briesmīgi iedarbīga; kā eļļa, kas izlieta plīstošos viļņos, apvalda viļņu trakošanu, tāpat tabaka, nomierinādama jūtu satraukumu, pazemina to par dažiem toņiem, tas sāk skanēt plūstošāk un muzikālāk. Tāpēc Greja skumjas, pēc trim pīpēm beidzot zaudējušas savu asumu, izvērtās apcerīgā izklaidībā. Šis stāvoklis ilga vēl kādu stundu, tad dvēseles migla izklīda, Grejs atguvās, viņam iegribējās izkustēties, un viņš izgāja uz klāja. Bija dzija nakts, aiz borta melno ūdeņu sapņainībā snauda zvaigznes un mastu ugunis. Silts, maigs gaiss smaržoja pēc jūras. Pacēlis galvu, Grejs ar piemiegtu aci vēroja kādas zvaigznes zelta ogli; pēkšņi neprātīgā jūdžu skrejā viņa redzokli skāra tālas planētas ugunīgā smaile. No līča viņas malas atplūda pilsētas vakara dobjais troksnis; reizēm, vēja nesta, pār jutīgo ūdens līmeni no krasta atlidoja frāze, itin ka būtu izrunāta uz klāja, skaidri izskanējusi, tā pagaisa vanšu čīkstoņā; kuģa priekšgalā uzliesmoja sērkociņš, apgaismodams pirkstus, apaļas acis un ūsas. Grejs iesvilpās, pīpes uguntiņa sakustējās un sāka virzīties uz viņu; drīz vien kapteinis tumsā ieraudzīja sardzes matroža rokas un seju.
— Pasaki Letikam, — teica Grejs, — ka viņš brauks man līdzi. Lai paņem makšķeres.
Viņš iekāpa laivā, kur minūtes desmit gaidīja Letiku; izveicīgais, blēdīgais puisis, piesizdams pret bortu airus, padeva tos Grejam, tad nokāpa pats, sakārtoja duļļus un nobāza maisu ar pārtiku laivas pakaļgalā. Grejs nosēdās pie stūres.
— Uz kurieni pavēlēsiet braukt, kaptein? — jautāja Le- tiks, griezdams laivu ar labo irkli.
Kapteinis klusēja. Matrozis zināja, ka šo klusēšanu nedrīkst pārtraukt ne ar vārdu, un tādēļ, pats apklusis, sāka spēcīgi airēt.
Grejs uzņēma kursu uz atklāto jūru, tad sāka turēties kreisā krasta virzienā. Viņam bija vienalga, uz kurieni braukt. Stūre dobji guldza, žvadzēja un skalojās airi, visur tikai jūra un klusums.
Dienas ritējumā cilvēks veltī uzmanību tādam daudzumam domu, iespaidu, sarunu un vārdu, ka tas viss kopā sastādītu ne vienu vien biezu sējumu. Dienas seja iegūst noteiktu izteiksmi, bet šodien Grejs veltīgi skatījās šaja sejā. Tās trauksmainajos vaibstos izpaudās viena no tām sajūtām, kādu ir daudz, bet kurām nav vārda. Lai_ kā tās nosauktu, tās allaž paliks vārdos neizsakāmas tāpat kā aromāts. Tādas • sajūtas varā tagad atradās Grejs, tiesa, viņš varētu sacīt: «Es gaidu, es redzu, es drīz uzzināšu …» — bet pat šie vārdi nebūtu nekas vairāk kā atsevišķs uzmetums, salīdzinot ar arhitektonisko ieceri. Sajās vēdās vēl varēja manīt gaiša satraukuma spēku.
Tur, kur viņi brauca, pa kreisi viļņainos tumsas sabiezējumos pacēlās krasts. Virs logu sarkanīgajiem stikliem lidoja dūmeņu dzirkstis — tā bija Kaperna. Grejs saklausīja lamas un suņu riešanu. Ciema ugunis atgādināja krāsns durtiņas, ar izdegušiem caurumiņiem, caur kuriem redzamas kvēlojošas ogles. Pa labi bija okeāns, tik skaidri jaušams kā guļoša cilvēka klātbūtne. Pabraucis garām Kapernai, Grejs stūrēja uz krastu. Seit klusi guldza ūdens; aizdedzinājis laternu, viņš pamanīja krasta nobrukuma bedres un tā augšējos, pārkārušos izliekumus, šī vieta viņam iepatikās.
— Šeit ķersim zivis, — teica Grejs, uzsitis airētājam uz pleca.