— Kas noticis? No kurienes jūs nākat? Kur jūs bijāt?
— Dārga katra minūte. Atbildiet, — vai kopš kāda mēneša jūsu atmiņā nav palicis rīts «Sauszemē un jūrā»?
Van Konets izbīlī paskatījās uz sievu, sarauca uzacis un atmetās krēslā, skatoties tuvu pie acīm paceltos pirkstu galos.
— Es neapmeklēju krogus, — viņš teica. — Pirms noskaidroju jūsu uzvešanās iemeslus, man jums jāsaka, ka mana sieva nedrīkst sarīkot mājās maskuballi un pazust bez karietes kā istabene.
— Nerājiet mani. Jūs zināt, ka mani šodien sarūgtināja jūsu cietsirdīgie vārdi. Es biju koncertā, lai izklaidētos. Un kas mani gaidīja — tikšanās, pēc kuras es vairs nedzīvošu kopā ar jums. Glābieties, Georg! Glābiet vispirms savu upuri. No rīta pakārs cilvēku, kura vārds ir Džeims Gravelots … Nu … Es taču redzu jūsu seju. Tātad — tā ir taisnība?
— Kas par taisnību? — iebrēcās saniknotais van Ko- nets. — Ka es iebraucu purnā krodziniekam? Jā, to es izdarīju. Ko vēl jūs pārnēsāt no koncerta.
— To es jums pateikšu, — atbildēja Konsuēla, kurai vairs nebija ne mazāko šaubu. — Es netaisos strīdēties un kliegt. Tajā dienā, kad jūs atnācāt pie manis tik drūms, bet es jūs tā mīlēju un žēloju, jūs izrādījās, bijāt nelietis un noziedznieks. Es neesmu vairs jūsu sieva.
— Vai jūs labi darījāt, uzņemoties spiedzes lomu? Padomājiet par savu rīcību! Kā jūs uzzinājāt?
— Nekad neteikšu. Man ir noteikums: ja jūs tūdaļ neiesiet pie ģenerāļa Feltona, no kā atkarīga sprieduma atcelšana, un neatzīsieties savā noziegumā, kaut vai uz ceļiem izlūdzoties apžēlošanu, rīt visa Poketa un Gertona zinās, kāpēc es jūs pametu. Jums spļaus sejā.
Van Konets uzlēca kājās, pacēlis sažņaugtās dūres. Ceļgali smeldza no bailēm.
— Ne vēlāk par četriem, — sacīja Konsuēla ar smaidu stingajās lūpās.
Van Konets nolaida rokas, aizvēra acis un sastinga. Labi pazīdams savu sievu, viņš nešaubījās, ka Konsuēla darīs tā, kā teikusi. Nekā cita kā vien Konsuēlas satikšanos ar kādu cilvēku, kas viņai visu izstāstījis, van Konets nevarēja izdomāt, bet tāpēc nevajag viņu apvainot trulumā, jo uzminēt sakarus ar cietumu caur pazemes eju būtu varējis tikai gaišreģis.
— Ne velti es gaidīju no jums kaut ko tamlīdzīgu, — teica van Konets, skatīdamies uz sievu ar tādu naidu, ka viņa novērsās. — Visu laiku gaidīju.
— Kāpēc?
— Jūsu uzvedībā vienmēr bija tā pretīgā netaktiskas vaļības pieskaņa, kas izskaidrojama ar jūsu diezgan zemo izcelšanos.
— Zemo izcelšanos?! Es biju jūsu sieva. Nav tuvākas radniecības par šo. Vai mīlestībā visi nav vienlīdzīgi? Zema dvēsele ir tam, kas runā tā kā jūs. Mani nevar apvainot par izcelšanos, esmu cilvēks, sieviete, es varu mīlēt un mirt mīlestības vārdā. Bet jūs esat niecīgs. Alkatīgs gļēvulis, spīdzinātājs un slepkava. Jūs esat neģēļu neģēlis. Man kauns, ka esmu jūs apskāvusi!
Van Konets apjuka. Viņa iekšējo pretošanos sievas dusmām un sāpēm bija salauzusi šī kvēli izsacītā patiesība, kam pretim nostāties nevarēja neviens. Viņš piegaja pie Konsuēlas un satvēra viņas rokas.
— Konsuēla! Atjēdzieties! Jūs taču mīlējāt mani!
— Jā, es jūs mīlēju, — teica jaunā sieviete, atsvabinot rokas. — Jūs to zināt. Taču tūlīt pēc kāzām jūs kļuvāt auksts un neiecietīgs, un es bieži skumu, sēžot viena savā istabā. Jums parādījās aizbildniecisks un piespiesti pacietīgs tonis! Bet es neciešu aizbildniecību. Ziniet, niknumā runāt ir viegli, bet smaga ir sirds, kad mīlestība izrauta tik nežēlīgi. Mirusi asinīs un dubļos pie jūsu kājām. Man bija divdesmit gadu, nu ir trīsdesmit. Atzīstieties visā. Rodiet drosmi sacīt patiesību.
— Ja vēlaties — jā, tā ir patiesība.
— Nu, lūk… Es nezinu, kur vēl rodas spēks runāt ar jums.
— Tā kā mēs šķiramies, — turpināja van Konets, slāpdams atriebties par apvainojumu un pabeigt visu uzreiz, — varu atzīties arī pārējā. Es nekad neesmu jūs mīlējis. Es uzturu sakarus ar Lauru Muldveju un esmu priecīgs, ka tik ātri tieku no jums vaļā. Vai nu jūs esat apmierināta?
— Apmierināta?… Jā, apmierināta! Ne vārda vairāk!
— Es varu arī…
— Nē, es jūs lūdzu! Kas ar mani notiek? Es laikam esmu ļoti grēcīga. Ejiet. Es jūs nesaudzēšu.
— Jā. Esmu spiests, — sacīja van Konets. — Es glābšu sevi. Gaidiet mani.
— Steidzieties, šis cilvēks ir smagi slims.
— O! Mēs viņu izārstēsim, un es ceru izpelnīties jūsu pateicību, mana mīļā.
Par spīti savām bailēm, van Konets ļoti labi zināja, ko darīt. Glābties viņš varēja, tikai nospēlējot izmisīgu nožēlas lēkmi Feltonam, kura rokās bija apgabala augstākā militārā vara. Viņš neko nenožēloja, bet ļoti veikli varēja iztēlot, ka jūk prātā no izmisuma un nožēlām. Viņam nenāca ne prātā kavēties, vēl mazāk viņš taisījās apmānīt sievu, zinot, ka būs apkaunots uz visu mūžu, ja neizpildīs viņas noteikumu. Pateicis: «Gaidiet. Es sāku rīkoties,» — gubernatora dēls metās savā kabinetā un zvanīja uz cietumu.
Cietuma priekšnieka dzīvokļa un arī kancelejas logos jau iedegās gaisma.
— Tas esat jūs, Toper? — van Konets kliedza klausulē cietuma priekšniekam. Viņi bija pazīstami, jo bija tikušies pie kāršu galda pulkveža Herna namā. — Runā van Konets, kas neminamu iemeslu dēļ ir nomodā. Jums šodien liela diena?!
— Jā, — atturīgi noteica Topers, kas necieta vaļīgu toni sarunās par nāves sodiem. — Jāatzīstas, ka esmu ļoti aizņemts. Ko jūs gribējāt?
— Velnišķīgi žēl, ka apgrūtinu jūs. Mani interesē viens no šīs bandas — Gravelots. Viņš ari uz šodienu?
— Šaubos, jo viņam ļoti slikti. Viņš ir gandrīz bez samaņas, pirms pusstundas viņu izmeklēja ārsts, un acīmredzot viņš mirs pats no asins saindēšanās. Mēs viņu atstājām, bet pārējos aizvedīsim četros.