«Man tiešām veicas,» prātoja van Konets, atgriežoties pie sievas ar pēkšņu domu, tik nelietīgu, ka pašam aizrāvās elpa, kad viņš paskatījās liz šo lietu no malas. Kārdinājums ņēma virsroku.
— Konsuelita, — teica van Konets sievietei, kas bija kļuvusi par viņa upuri, — es braucu pie Feltona. Galvoju, ka izpildīšu jūsu vēlēšanos. Vai jūs nevarētu man uzdāvināt piecpadsmit tūkstošus franku?
— Ceks būs gatavs, tikko saņemšu ziņu, — nesvārstīdamās atbildēja Konsuēla, vairs nepārdzīvojot šo jauno neģēlību, bet tik uzmanīgi nolūkodamās uz vīru, ka viņš pat viegli piesarka.
— Tas ir lūgums, nevis ultimāts. Jūs esat augstsirdīga, bet es nevēlos, lai jūs uzskatītu mani par ierāvēju. Es jūs sastapšu?
— Nē!
— Kad jūs dodaties ceļā?
— Tā ir mana darīšana. Bet pagaidām atbrīvojiet mani no savas klātbūtnes.
— Pļāpājiet, ko gribat, — aizejot izmeta van Konets, — šī mūsu saruna ir pēdējā.
Ģenerālis Feltons, ar kuru vajadzēja runāt van Konetam, dzīvoja nelielā mājā netālu no viesnīcas «Sanriole». Feltons vēl negulēja, kad viņam ziņoja par van Koneta ierašanos. Feltonam bija tik daudz svarīgu darīšanu, ka viņam reti izdevās doties pie miera ātrāk par pieciem no rīta.
Ģenerālis bija vidēja auguma vīrs, kas turējās stīvi nedabiski paceltā labā pleca dēļ, kurš bija sadragāts kaujā pie Inhalthauzes. Sirmie, gludi atsukātie mati veikli slēpa pakauša plikumu. Ģenerāļa neglītajā, nervozajā seja dižojās ievērojams, mazliet kaprīzs kara lutekļa prāts, kas pārredzēja sīkāko detaļu sarežģītās shēmās, bet varēja kļūdīties vienkāršā slēdzienā.
— Vai satikšanos ar viņu nevar atlikt uz rītdienu? — Feltons vaicaja adjutantam.
Adjutants izgāja un drīz atgriezās.
— Van Konets lūdz tūlītēju audienci bezgala svarīgā lietā. Tā ir slepena.
— Ko lai dara! Lūdziet ienākt.
Kad ienāca van Konets, istabā bija tikai ģenerālis. Brīnoties par viņam maz pazīstamā jaunā cilvēka nelaimīgo izskatu, Feltons labsirdīgi pastiepa viņam roku, bet van Konets, saliktās delnas izmisīgi purinot, nometās viņa priekšā ceļos un elsodams iesaucās:
— Glābiet! Glābiet mani, ģenerāl! Mana dzīvība un nāve ir jūsu rokās!
— Piecelieties, velns lai parauj! — caur zobiem novilka ģenerālis, mezdamies pie viņa un ar varu uzraudams kājās. — Ko jūs esat nodarījis?
— Ģenerāl, glābiet manis pazudinātu, nevainīgu dzīvību! — lūdzās van Konets neviltotā dedzībā, kā aprēķina un baiļu dzīts cilvēks, kas briesmās zaudējis galvu. — No rīta pakārs Džemu Gravelotu, ko apvaino bruņotā pretestībā krasta sardzei. Viņš nav kontrabandists. Es pavēlēju ienest viņa viesnīcā pie Tahenbakas ceļa šķietamu kontrabandu, lai līdz ar Gravelota arestu izvairītos no divkaujas un atriebtos par pļauku, ko viņš man iecirta, kad es viesnīcā riebīgi apvainoju kādu sievieti.
— Labi gan! — teica Feltons, apjucis un sarkdams no šīs atzīšanās.
Neģēļa izmisuma pārsteigts, viņš kādu brīdi klusēdams pētīja van Konetu, kas slēpa seju delnās.
— Vai tiešām… Tā ir patiesība?
— Jā, kauna pilna patiesība.
— Kā jūs varējāt tik zemu krist?
— Nezinu … es dzēru … stipri dzēru … es grimu izvirtībā, spēlē… Man vairs nebija gribas. Es metos pie jums, savas sievas iespaidots. Viņa man iedvesa šausmas par manu rīcību. Ja Gravelotu pakārs, es to nepārdzīvošu. Mans testaments ir gatavs, un es …
— Jā, tāda izeja būtu neizbēgama, — pārtrauca Feltons. — Pastāstiet sīkāk.
Rodot neaprakstāmu baudu sevis apspļaudīšanā,_ van Konets, labi atceroties Snogdena sprediķus par «dvēseles atkailinājuma» pārcilvēcisko spilgtumu, tik pārsteidzoši precīzi izstāstīja neglīto gadījumu ar Gravelotu, ka Feltonam kļuva skumji.
— Atklāti sakot, — teica Feltons, — man jūsu nemaz nav žēl. Citādi ir ar šo Gravelotu. Ja jūsu nožēla nāk no sirds, ja esat sava negoda nomākts un gatavs mirt, lai glābtu nevainīgo upuri, vai jūs dodat man vārdu pārtraukt šo dzīves veidu, kas noveda jūs pie nozieguma?
— Jā! — teica van Konets, paceļot galvu. — Sajā naktī esmu par jaunu piedzimis. Noslēpiet manu grēku! Ak, ģenerāl, ja es varētu atklāt jums savu sirdi, jūs nodrebētu līdzjūtībā pret paklupušo!
— Mēģināšu ticēt. Bet jāatzīstas, ka jūsu izskats man nepatīk. Piedodiet asumu vecam vīram, kas nav radis gari runāt. Mieriniet savu sievu. Grav.elota, kā arī pārējo lieta tiks pārskatīta. Es atbrīvošu Gravelotu pret jūsu galvojumu. Viņu nemeklēs pārāk centīgi.
— Ģenerāl! — iesaucās van Konets. — Ar kādām ciešanām lai atmaksāju jums šo augstsirdību, kas atdevusi man tiesības dzīvot?!
— Ak, — teica gaviļu samulsinātais Feltons. — Ne jau par to ir runa. Dzīve, ja gribat zināt, ir pilna neģēlību. Turiet rokas tīras, mīļais draugs.
Tad viņš izvadīja apmeklētāju un, caurskatījis kontrabandistu lietu, deva adjutantam pavēli nekavējoties telefonēt uz cietumu, karatiesas kanceleju un Hernam. Lietas caurskatīšanas iemesls bija van Koneta paziņotais apstāklis: Vāgnera līdzdalība, šo cilvēku vajadzēja uzmeklēt.
Izpildījis visas galvojuma formalitātes, lai Davenantu atbrīvotu līdz jaunai tiesai, van Konets devās mājup un uzzināja no kalpotājiem, ka viņa sieva ir jau projām, — paņēmusi vienu čemodānu un nav pateikusi, uz kurieni brauc. Pamestā vīra kabinetā uz galda gulēja aizlīmēta aploksne ar telefona numuru. Atvēris aploksni, van Konets ieraudzīja čeku.
Gurdi nopūties, viņš piezvanīja uz Lauras Muldvejas dzīvokli. Viņa gulēja un paziņoja to barga rājiena tonī.
— Kas par to? — iebilda van Konets. — Smaragdu rokassprādze ir jūsu, dārgā, un rīt jūs to saņemsiet. Konsuēlas šeit vairs nav. Viņa aizbraukusi uz visiem laikiem.
— O! Svarīgi jaunumi. Kāpēc neuzmodinājāt mani agrāk?