— Kāda tam nozīme? Bet smaragdu rokassprādze?!
— Rokassprādze ir burvīga. Es gaidu.
— Ar labu nakti, no rīta būšu pie jums.
Van Konets atvadījās no viņas un piezvanīja Konsuēlai. Viņa gaidīja viesnīcā, kur dzīvoja Galerans; pirms atgriešanās tēva mājās viņa tur bija apmetusies nelielā istabā.
— Kur jūs atrodaties? — zobgalīgi vaicāja van Konets, dzirdot viņas satraukto balsi. — Vai tikai tas nav paradīzes telefons?
— Runājiet taču, runājiet ātrāki — iesaucās Konsuēla.
— Jums izdevās?
— Protams. Ģenerālis bija ļoti laipns.
— Nekā vairāk man no jums nevajag.
— Es galvoju par Gravelotu. Nepieciešamie dokumenti droši vien jau nogādāti cietumā. Jūs varat saņemt savu mirēju, Konsuelita.
— Ardievu, cietsirdīgais cilvēk! — atbildēja Konsuēla.
— Lai jūs sastaptu sirdi, kas spētu jūs pievilt.
— Pateicos par čeku, — rupji izmeta van Konets.
— Jums vēl ir palikusi nauda. Gan vīrs radīsies.
Viņš aizgāja no telefona, bet Konsuēla, iekāpusi Grubes automašīnā, kurš uzklausīja viņas rīkojumu, devās pie Stomadora. Tikai Galerans gaidīja viņu pie durvīm, Stomadors ar kontrabandistiem sēdēja klajumā aiz šķūņa.
— Glābts! — teica viņiem Galerans. — Es viņu aizvedīšu. Lietu pārskatīs. Gravelotu atbrīvos jau šodien pret viņa ienaidnieka van Koneta galvojumu.
— Tad neesam velti strādājuši, — sacīja pārsteigtais Botredžs. — Tergens, jūsu brālis arī paliks dzīvs. Ķēdes reakcija. Tā ir vienmēr.
— Skaidrs, — atbildēja Tergenss. — Nu visiem ir labi.
— Jums nav jābēg, — piezīmēja Stomadors, — bet es jau esmu gatavs. Nekādi man neizdodas ilgi nodzīvot vienā vietā. Pasakiet Gravelotam, ka es sasildīju savas vecās asinis viņa nelaimē. Bet kur ir tā brīnišķīgā, ko es noķēru?
— Raugiet, — teica Galerans, ieraudzījis Konsuēlu iznākam no automašīnas.
— Paldies jums, — sacīja Tergenss, paklanīdamies bālajai, klusajai sievietei, — vienā naktī mēs uzzinājām tik daudz, cik nevar uzzināt visā mūžā!
— Ardievu, vīrišķīgie ļaudis, — teica Konsuēla, — es jūs neaizmirsīšu.
Noskūpstījusi viņu zemu noliektās, vīna apskurbinātās galvas, Konsuēla atgriezās mašīnā. Galerans atdeva pusotra tūkstoša mārciņu Stomadoram, pa diviem simtiem — kontrabandistiem. Viņi paņēma naudu drūmā neveiklībā.
Trīs simtus Galerans atstāja Botredžam, ko nodot uzraugiem: divus Fakregedam un vienu — Lekānam.
Tad visi atvadījās no Galerana un pazuda, pagaisa nakts tumsā. Pamestais veikals palika bez uzraudzības, likteņa varā. Galerans un Konsuēla aizbrauca, lai gaidītu rītu un ap astoņiem izsauktu franču slimnīcas ātrās palīdzības karieti, kā arī labāko Poketas ķirurgu — Krešu.
Ievērojot visuvarenā ģenerāļa Feltona stingrā aizbildniecībā ņemtā Davenanta smago stāvokli, tiesas un cietuma ierēdņi tā saīsināja ieslodzītā atbrīvošanas procedūru, ka, sācis darboties ap deviņiem no rīta, Galerans pusvienpadsmitos ar ārstu Krešu un sanitāro mašīnu jau bija pie cietuma vārtiem, likumīgi iebraukuši tā teritorijā,
Davenants bija bezpalīdzīgs, dzīvoja tikai viņa acis, tāli svešas kā tējkarošu spīdums. Viņš runāja nesakarīgus vārdus un nesaprata, ko ar viņu dara. Par laimi Galeranam un abiem uzraugiem, kas šajā naktī bija pārcietuši vairāk satraukuma nekā visā savā mūžā, Davenants murgoja tikai par mierinājumu[1]. pēc viņa vārdiem tas bija atnācis melnā mežģīņu tērpā un raudājis.
Svaigais gaiss iedarbojās tā, ka, aizvests uz franču slimnīcu, Davenants pamodās no nemaņas. Tagad viņš atcerējās visu. Viņš vaicāja, kur ir Galerans, Konsuēla, Stomadors.
Sākās vējaina, nomākusies diena. Pie Konsuēlas un Galerana, kuri gaidīja gaitenī, iznāca Kress un aicināja Davenanta palātā.
— Kāds ir viņa stāvoklis? — Galerans jautāja ārstam.
— Drīz sāksies agonija, — atbildēja Kress, — pašlaik viņš visu apzinās un grib jūs redzēt.
Pēdējie viesi tuvojās mirēja gultai — vientuļš sirmgalvis un sieviete, tikko sākusi dzīvot, bet ar nāvi dvēselē.
— Es drīz atveseļošos, — čukstēja Tirejs, caur pievērtiem plakstiem maigās bailēs noskatoties uz Konsuēlu, kas apsēdās pie pagalvja. — Esmu vainīgs jūsu sāpēs, — viņš turpināja, — bet es nezināju, ka tā iznāks. Neskumstiet. Kaut kas tāds reiz notika ar mani. Vajag pārvarēt bēdas. Jūs esat jauna, jums priekšā visa dzīve. Jūs bijāt tā, kas atbrīvoja mani no cietuma?
— Es izpildīju savu pienākumu, — sacīja Konsuēla, — un negribu par to vairs runāt. Jūsu lietu pārskatīs un, protams, izlems labvēlīgi.
— Manu. Un pārējo?
— Viņi ir glābti, — atbildēja Galerans. — Sprieduma atcelšana norāda, ka lieta beigsies ar dažiem gadiem cietuma.
— Esmu priecīgs, — strauji teica slimnieks, — jo cīņa bija lieliska. Tiesai vajadzēja to saprast. Nožēloju tikai vienu — ka es nebiju kopā ar jums, kad rakāt pazemes eju. Bet kur Stomadors?
— Droši vien jau aizbēdzis. Viņa stāvoklis kļuva pārāk bīstams.
— Protams. Tad nu es vairs neesmu cietumā … Jūs neticēsiet, — Tirejs vērsās pie Konsuēlas, kas skatījās uz viņu dziļā līdzjūtībā, — cik labi ir izglābties! Man gribas piecelties, iet, staigāt pa vecajām vietām!
Davenants nemierīgi sakustējās un gurdi pievēra acis. Apziņa cīnījās ar melnajiem ūdeņiem. Viņa rokas maldījās pa krūtīm un pie kakla, gaiņājot neredzamos žņaugus, kas dedzināja miesu nāves ugunī. Viņa seja pārplūda sviedriem, lūpas neapzinīgi drebēja; noliekdamies Galerans dzirdēja pēdējos vārdus: «Mirdzošā … neskaidrā …»
Redzot viņa ciešanas, Kress panāca nost no loga, saņēma Davenanta roku un sadrūmis to atlaida.
— Pasaudziet sevi no smagā iespaida, — Kress klusi sacīja Konsuēlai, kasj1 visu sapratusi, Galerana pavadībā izgāja. Pieņemamā telpā Konsuēla ļāva vaļu asarām, raudāja rūgti un neremdināmi kā bērns.