— Tas ir par visu uzreiz, — viņa paskaidroja. — Kāpēc mirst šis brīnišķīgais cilvēks, jūsu draugs? Es negribu, ka viņš mirst!
Viņa piecēlās, noslaucīja asaras un pastiepa Galeranam roku, sirmgalvis apskāva viņas plecus, kā meiteni pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz pieresL
— Ko iesākt, labā! — viņš sacīja. — Cilvēka sirds ir neaizsargāta?! Bet aizsargātai maz gaismas, taja maz karstu ogļu, nepietiek pat rokas sasildīt. Saņemieties, brauciet uz Gertonu un gaidiet. Klusums atkal nāks par jums.
Konsuēla aizsedza seju un izgāja. Galerans atgriezās palātā. Viņš nogaidīja, līdz Davenanta mokas bija beigušās, aizspieda viņam acis ar rakšanas darbos izmocītajam rokām un devās atdot sudraba briedi.
Viņu pieņēma Roēna Lesfilda, jauna sieviete dzīves plaukumā, konservatorijas direktora sieva.
Viesistaba, kur pirms deviņiem gadiem bija sēdējis Tirejs, jūsmojot par zelta kaķiem, bija tāda pati, trūka tikai cilvēku, kas toreiz dzīves ceļu sākušajam jauneklim bija visa pasaule.
— Es izpildu uzdevumu, — sacīja Galerans vaicājoši smaidošajai jaunajai sievietei, — un, ja jūs mani atceraties, uzminiet, par ko ir runa.
— Tiešām, jūsu vārds un seja man liekas pazīstami.,. — sacīja Roēna. — Pagaidiet… palīdziet atcerēties … Nu, protams, kafejnīca «Riebums»?
— Jā. Te ir briedis. Tirejs lūdza to nodot jums.
Galerans pastiepa viņai figūriņu, un Roēna to pazina.
Tajā brīdī parādījās garlaicības māktā, bālā Eleonora, meitene ar kaprīzu un smalku seju. Jūtu dzīve to bija jau nelaipni skārusi.
Ellij! Kādi seni putekļi! — sacīja Roēna. — Skaties, zēns, kas bija pie mums pirms deviņiem gadiem, atdod savu balvu — briedi. Tu visu atceries?
— O, kā tad! — meitene iesmējās. — Jūs esat Tireja draugs? Es jūs uzreiz pazinu. Kur ir šis cilvēks? Viņš toreiz tik dīvaini nozuda.
— Viņš nomira tālā zemē, — atbildēja Galerans, pieceldamies, lai atvadītos, — un es saņēmu no viņa vēstuli ar lūgumu atdot jums šo jocīgo balvu.
Iestājās klusums. Neviens neturpināja drūmo sarunu, kas bija nākusi pavisam nelaikā: Roēnai slimoja bērns, bet Ellija, kas bija kļuvusi ļoti nervoza, instinktīvi vairījās no visa traģiskā.
— Mēs jums pateicamies, — laipni teica Roēna pēc pieklājīga klusuma brīža. — Tad viņš ir miris? Cik žēl!
Mazliet vēl pajokojis par kafejnīcu «Riebums», Galerans atvadījās un brauca mājās.
— Kaut kas taču bija, Ellij? — Roēna ieminējās. Galerans bija aizbraucis. — Kaut kas bija … Tu neatceries?
— Es atceros. Tev taisnība. Bet es jau tāpat esmu sliktā garastāvoklī, tāpēc piedod, ka nevaru neko pateikt.
Feodosija, 1929, gada 23. marts.
100 VERSTIS PA UPI
Katls pārsprāga nakti. Tvaikonis nekavējoties pagriezās uz krastu, kur tā ķīlis iegrima smiltīs tālu no apdzīvotām vietām. Par laimi, cilvēku upuru nebija. Pasažieri, pavadījuši lielā sasprindzinājumā nakti un visu dienu, gaidot nākošo tvaikoni, kas varētu tos uzņemt un vest tālāk, jau zaudēja pacietību. Ne augšup, ne lejup pa straumi neredzēja neviena kuģa. Pa šo upi satiksmi uzturēja tikai viena kuģniecības sabiedrība un tikai ar četriem tvaikoņiem, kuri devās braucienā ikreiz pēc sevišķa rīkojuma atkarībā no īpašnieku omas un no ūdens stāvokļa: untumaino, smilšaino gultni pēc ilgāka sausuma perioda bieži aizsprostoja sēkļi.
Jo vairāk upei tuvojās vakars, gluži pietvīcis no steigas, strauji dvesdams biezo mežu un mierīgo ūdeņu miglas izgarojumus, jo redzamāk Noku pārņēma nervozitāte un satraukums. Tiem, kas viņu uzrunāja, viņš neatbildēja vai aprauti izmeta «nē», «jā», «nezinu». Viņš nemitīgi pārgāja no vienas vietas uz otru, parādīdamies kuģa pakaļgalā, priekšgalā, bufetē, uz augšējā klāja vai nokāpa krastā un, devies nelielā pastaigā pa kuplajiem krūmājiem, smagu domu pārņemts, atgriezās. Pāris reižu viņš nokāpa savā kajītē, kur, paturējis rokās sakārtoto čemodānu, plecus raustīdams, iesvieda to gultā. Vienreiz, ienācis savā kajītē, viņš ilgi sēdēja uz saliekamā krēsla, rokām seju aizklājis, un, kad atņēma tās, viņa skatiens pauda ārkārtēju nomāktību.
Tādā pašā, tomēr nedaudz atklātākā un valodīgākā noskaņā bija meitene, gadus divdesmit — divdesmit divus, kura brauca viena. Viņas satrauktā un skumjā seja simtiem reižu vērsās pret upes tāli cerībā ieraudzīt vēlīgus tvaikoņa dūmus. Viņa bija kalsna, ar slaidu, bet veselīgu stāvu, tievu vidukli, bieziem tumšiem matiem, kas spīdēja kā bronza, un tvirtu, ļoti gaišu, atklātu seju, pēc kuras neizsakāmā kārtā tūliņ varēja redzēt, ka viņa ir vāja dzīves pazinēja, kas ir burvīgi, kad cilvēks to" nenojauš, un ļoti pretīgi, kad ar šo pieredzes trūkumu dižojas, izrādot to ar mākslotu naivītāti. Ciešāk ielūkojoties meitenes sejā, it sevišķi viņas vērīgajās, domīgajās acīs, novērotājs pamanītu to, kas mums jau sen zudis, — svaigumu un asumu iespaidu uztverē, kurus gan apvalda audzināšana, bet kurus pārkausē sevī ar īstu bērna uzticību, kas neatšķir ķiršus no vilkogām. Pelēkā cepure ar zilām puķēm, vienkāršais ceļa mētelis, tāds pats apģērbs ar ciešu apkaklīti un plecā pakārtā, apdiluši somiņa piešķīra jaunajai dāmai lietišķības noskaņu, ko viņa, protams, nemanīja.
Pārņemta no vienas domas, viena mērķa — drīzāk nokļūt pilsētā, meitene ar viņas raksturam piemītošo smalkjūtīgo neatlaidību tūliņ pēc avārijas darīja visu, lai noskaidrotu stāvokli. Viņa runāja ar kapteini, tā palīgu un kuģniecības aģentiem; taču viņi visi atkārtoja vienu: «Šeit izlabot «Mušu» nevar: jāgaida nākošais tvaikonis, bet, kad tam labpatiksies ierasties, — pat grūti pateikt.»