Kad meitene nokāpa krastā, lai pastaigātos zaļumos un pārdomātu, ko darīt tālāk, viņas uzacis aiz sarūgtinājuma bija sarauktas un viņa, sevī dusmodamās, nervozi berzēja rokas, kā to dara mazgājoties. Noks sēdēja kajītē; viņa priekšā uz gultas atradās atvērts čemodāns un revolveris. Saniknotā, aiz satraukuma satumsusī seja liecināja, ka aizkavēšanās ceļā viņu stipri satriekusi. Viņš sēdēja ilgi sagumis, pa brīžam iesvilpodamies; beidzot nesteigdamies piecēlās, aizcirta čemodānu un pabāza to dziļi zem gultas, bet revolveri ielika bikšu kabatā. Tad viņš nokāpa krastā, kur, vairīdamies no pasažieru grupām, kas pastaigājās mežā, pa aizaugušo taciņu devās gar upi uz leju.
Viņš tā soļotu ilgi — dienu, divas un trīs, ja pāris simt soļu atstatumā no tvaikoņa aiz smilšaina sēkļa nepamanītu laivu, gandrīz vai pieplakušu pie krasta kraujas. Laivā, iroties ar vienu airi, stāvēja cienījama vecuma vīrs, mazliet iereibis, ģērbies adītā kamzolī, saplēstās biksēs, basām kājām un bez cepures. Viņam pie kājām atradās slapjš tīkls, laivas priekšgalā slējās makšķeres.
Padomājis Noks apstājās:
«Nav jāsaka tam par tvaikoni un sprādzienu.»
— Sveicināts, vecais! — viņš teica, — vai daudz zivju sazvejoji?
Vecais pacēla galvu, pieķērās pie krasta krūmiem un aplūkoja Noku ar pētījošu un vērtējošu skatienu.
— No kurienes tad jūs šeit rādāties? — viņš nevīžīgi jautāja. — Tā kā nebūtu redzēts.
— Vienkāršs gadījums, — paskaidroja Noks. — Es ar paziņām ierados no L. (viņš minēja pilsētu, kas atrodas patālu no upes). Mēs kādu nedēļu medījām un tagad drīz dosimies mājup.
Noks to pateica nepiespiesti, vecais labu brīdi pārdomāja dzirdēto.
— Kāda man tur daļa, — viņš attrauca, kājām šūpodams laivu. — Varbūt nopirksiet zivis?
— Zivis … nē, negribu, — Noks pēkšņi iesmējās, itin kā iedomājies kaut ko jocīgu. — Paklau, vecais, pārdod man laivu!
— Es taču tās netaisu, — vecais, acis piemiedzis, atbildēja. — Kur es ķeršu citu … Kam tad jums šis toveris?
— Tāpat vien, gribu izspēlēt kādu joku, visai jautru. Gribu izjokot draugu, tam vajadzīga laiva. Runāju nopietni, naudu nežēlošu.
Zvejnieks atskurba. Viņš īgni noskatījās uz Noka pieklājīgo apģērbu, domādams: «Viņi visi tā pēkšņi, ar rāvienu: nemaz neļauj padomāt, pārrunāt, nesteidzoties, lietišķi…»
Viņam nepatika pat tas, ja zivis pirka tūliņ, bez kaulēšanās. Tā tika noniecināta viņa saimnieciskā patstāvība, jo nebija ko iebilst, nebija ko uztraukties.
«Nu tad uzprasīšu tādu cenu, ka sāksi čīkstēt,» nodomāja vecais. «Ja ir bagāts, samaksās. Atpakaļ man acīmredzot būs jādodas kājām, un par manu otro laivu tev, idiotam, nekas nav jāzina. Pieņemsim! Nauda ir patīkama būšana.»
— Manis pēc, atdošu jums laivu, nu sacīsim, par piecdesmit (tā maksāja četrreiz mazāk), lai jau notiek, — zvejnieks noteica.
— Labi, ņemu. Še būs nauda.
«Ak es muļķis,» attapās vecis. «Kas ta te īsti notiek? Ierodas kāds nepazīstams ārprātīgais … «Piecdesmit?» — «Piecdesmit!» — viņš pakratīja galvu, un es tanī pašā brīdī lai izvācos no savas laivas kā no svešas. Nē piecdesmit ir par maz.»
— Es, edz, pārdomāju, — viņš nekaunīgi pavīpsnāja. — Man nav izdevīgi… Par simtu — tā cita lieta.
Nokam bija pavisam septiņdesmit vai astoņdesmit.
— Blēdi! — iesaucās jaunais cilvēks. — Man nav žēl naudas, tikai pretīga tava rijība: saņem septiņdesmit piecus un vācies laukā!
— Nu, ja jūs vēl ar rupjībām, — nekādas piekāpšanās nebūs, ne par kapeiku, vai sapratāt? Es, mans mīļais, esmu vecāks par jums.
Hēlija šajā brīdī soļoja pa krastu un nejauši gāja garām krūmiem, kur stāvēja Noks. Viņa dzirdēja, kā viņš kaulējas par laivu, un nojauta, ko tas nozīmē. Apstākļi še bija tādi, ka laivu varēja pirkt vienīgi ar nodomu turpināt ceļu. Meitenē atausa smeldzoša cerība. Vīrietis, kas nodrošinājās ar laivu, varētu aizvest arī viņu, Hēliju.
Beidzot, nolēmusi izteikt savu lūgumu, viņa devās uz ūdens malu tieši tai brīdī, kad kaulēšanās, ko no vienas puses iekvēlināja vīns, 110 otras — aizkaitinājums, jau izvērtās par abpusēju uzbrukumu. Noks, izdzirdis aiz sevis vieglus soļus, pārtrauca sarunu: pamanījis vēl kādus cilvēkus, vecais varētu vēl pārdomāt, bet cilvēks, kas tuvojās, ar vienu nejaušu teicienu varētu atklāt vecajam žūpām daudzo pasažieru stāvokli, un vecais starp tiem, protams, atrastu pieļāvīgus un bagātus ļaudis.
Noks tikai pateica:
— Pagaidi, es tūliņ atgriezīšos.
Viņš steidzīgi nozuda, vēlēdamies sastapt nācēju pēc iespējas tālāk no ūdens malas. Iznācis no krūmiem, Noks sadūrās ar Hēliju, kas bikli pašķīra mitros zarus.
«Ak, sieviete,» viņš nodomāja ar rūgtumu, bet arī ar pieredzējuša cilvēka apmierinātību par to, ka tik dziļi iepazinis dzīvi. «Kas tur ko brīnīties? Tā taču viņu sūtība … aizkrustot ceļu. Es tūliņ aizdabūšu viņu projām.»
Hēlija mulsi, ar nevarīgu smaidu raudzījās viņa nepatikas pilnajā, kalsnajā sejā.
— Ļoti lūdzu jūs, — čukstēja Noks ar pavēlošu pieskaņu, — nerunājiet skaļi, ja jums man kas sakāms. Esmu spiests jums to pateikt dažu apsvērumu dēļ, turklāt vēl te nav nekādas vajadzības remdināt ziņkāri.
— Atvainojiet, — gluži apjukusi, klusi ierunājās Hēlija. — Vai jūs tik skaļi runājāt par laivu? Es nezinu, ar ko. Bet man ienāca prātā, ka es varētu piemaksāt iztrūkstošo summu. Arī tad, ja jūs viens to nopirktu, es tik un tā būtu lūgusi paņemt mani līdzi. Es ļoti steidzos uz Zurbaganu.
— Jūs esat pārāk pašpaļāvīga. t . — iesāka Noks; meitene aizskarta nosarka, taču turpināja raudzīties taisni acīs, — ja jums liekas …