— Ne ziņkārība, ne rupjība nav vajadzīga, — dobji noteica Hēlija, lepni apvaldīdama asaras un pagriezdamās uz iešanu.
Noks atkusa.
— Piedodiet, es jūs lūdzu, — viņš nočukstēja, apsvērdams, ka var zaudēt laivu, — pagaidiet, lūdzu. Es tūliņ, šajā pašā mirklī, pateikšu jums.
Hēlija apstājās. Viņas patmīlība stipri cieta, taču vārds «piedodiet», pēc viņas vientiesīgā ieskata, tomēr piespieda viņu uzklausīt vainīgo. Varbūt viņš bija tā izteicies tikai tāpēc, ka steidzās ar aizbraukšanu.
Noks stāvēja, rokas nolaidis, zemē skatīdamies, it kā meklēdams garajā zālē pazaudētu naudas gabalu. Viņš ātri pārdomāja stāvokli. Hēlijas klātbūtne pamudināja viņu uz jauniem secinājumiem un jaunu šā gadījuma novērtējumu ārpus naudas piemaksas par laivu.
— Labi, — sacīja Noks. — Jūs varat braukt man līdzi. Tādā gadījumā, — viņš mazliet piesarka, — piemaksājiet iztrūkstošo summu. Man šobrīd vairāk nav klāt. Bet, brīdinu jūs, neņemiet ļaunā, esmu drūms un neesmu kavalieris. Diezin vai jums ar mani būs patīkami.
— Ticiet man, es par to nedomāju, — attrauca meitene padevīgā, tikko dzirdamā čukstā, — lūk, nauda, bet mantas …
— Atstājiet.
— Kas tad notiks ar tām?
— Nosūtiet kuģniecības kantorim vēstuli ar mantu sarakstu un pieprasiet tās ar uzliktu pēcmaksu. Nekas nezudīs.
— Bet pleds …
— Skrejiet ašāk pēc pleda, un nevienam ne vārda, — vai dzirdat? Nevienas skaņas par laivu. Tā vajadzīgs. Ja neesat ar mieru — palieciet sveika!
— Ai nē, pateicos, pateicos jums… Es būšu drīz!
Viņa nozuda, aiz prieka nejūtot zemi zem kājām. Aizbraukšanas slepenību viņa izskaidroja ar Noka nevēlēšanos pārāk piekraut laivu ar liekiem pasažieriem. Viņa arī to zināja, ka palikt vienatnē ar vīrieti un vēl tādos ārkārtējos apstākļos kā tuksnesis un nakts it kā esot bīstami, teorētiski tas bija skaidrs, bet dziļi dvēselē viņa tam neticēja. Tāda veida gadījumus viņa uzskatīja par iespējamiem kaut kur joti tālu, aiz kāda viņai neredzama ikdienas dzīves loka.
Zvejnieks, baidīdamies, ka darījums neizjūk, iesaucās:
— Hei, mednieka kungs! Esmu šeit, bet kur tad jūs palikāt?
— Tepat, — atsaucās Noks, atgriezdamies pie laivas. — Saņem naudu. Aizgāju līdz mūsu nometnei paņemt no mēteļa naudu, ko tev samaksāt.
Naudu vecais pārskaitīja, iebāza azotē un aizkustināts sacīja:
— Nu, bet vienu glāzīti degvīna gan vajadzētu vecajam Jusa tētim!.,, Izēdi veci no laivas un vēl ar slimām lvājām, un vēl…
Noks tūliņ aptvēra, kā aizvākt zvejnieku, lai tas nepamanītu sievieti.
— Ja gribi, paejies pa pļaviņu tur aiz krūmiem, — viņš teica, — un tad pagriezies nost no krasta taisni uz mežu, tur drīz vien ieraudzīsi ugunskuru un mūsējos. Pasaki, ka liku iedot tev nevis vienu, bet divas un trīs glāzes degvīna.
Sī nevērīgi pateiktā priekšlikuma iedarbība izrādījās pārsteidzoša. Vecais šķita kļuvis otrtik jaunāks, viņš steidzīgi satina tīklu, uzmeta to līdz ar somu un makšķerēm uz pleca un knaši aizjoza uz krūmiem.
— Tātad jāiet taisni?
— Taisni, pavisam taisni. Degvīns ir lielisks, nostāvējies, auksts.
— Bet jūs, — vecais pamirkšķināja, — vai sāksiet savu joku?
— Jā.
— Lieliski. Bet es iekampšu dažas glāzītes un tad prom uz mājām.
«Taisies kā tiec,» nodomāja Noks.
Zvejnieks, vēlreiz pamirkšķinājis, nozuda. Noks nostājās tajā vietā, kur bija runājis ar Hēliju. Pēc minūtēm trim, gluži aizelsusies no straujā nāciena, ieradās viņa, plecus un galvu sedza pelēks pleds.
— Sēdieties jel, sēdieties, — steidzināja Noks. — Jums stūre, man airi. Vai protat?
— Jā.
Abi nosēdas laivā.
«Romantiski!» pazobojās sevī Noks, ar airi atgrūzda- rriies no krasta. «Manai sastingušajai sirdij nebūtu bīstami pat veseli pulki Kleopatru,» viņš piemetināja, «un vispār sirdi vajadzētu aizmirst visiem.»
Sāka jau tumst, kad abi jaunie ļaudis devās ceļā. Tikai tālu upes līkumā kā izkaisīta pērļu rota vēl mirdzēja ūdens virsma; gaiša debess plaisa virs tās, zūdot mākoņu tumsā, lēni aizvērās, atgādinot snaudošu aci. Ūdens mirdzums drīz nodzisa. Iepēkšķējās pīle; klusumu pārtrauca aša spārnu švīkoņa, un pēc tam vienmērīgā airu šļakstēšana tumsā uz upes bija vienīgā vienmuļā skaņa naktī.
Noks kļuva jautrāks tāpēc, ka brauca, attālinājās no tvaikoņa un varbūtējām briesmām. Ar sievietes klātbūtni Noku samierināja tas, ka stāvokļa noteicējs bija viņš; pasažiere bija pilnīgi viņa varā, lai gan viņam pat prātā neienāca šo varu izmantot, taču apziņa, ka rīkotājs ir viņš viens pats, bija patīkama. Tas nedaudz mazināja Noka parasto, salto naidīgumu pret skaisto dzimumu. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās sarunāties ar Hēliju, tomēr, attapies, ka vajadzētu šo un to noskaidrot, Noks vaicāja:
— Kā jūs sauc?
— Hēlija Soda.
— Pieņemsim. Nevajag tā raustīt stūri. Vai redzat krastu?
— Ļoti labi.
— Turieties, Hēlij, visu laiku kādas divdesmit asis no krasta, paralēli tā līkumiem. Ja vajadzēs citādi, pateikšu … Sasodīts!
Viņš iekliedzās tāpēc, ka airis bija aizķēris zem ūdens kādu kritušu koku. Bet iekliedziena asumā meitene pēkšņi saklausīja ko noslēptu svešinieka dvēselē, kas izpaudās neviļus, iespējams, attiecībā uz viņu, Hēliju. Viņa satrūkās un gandrīz vai izbijās. Desmitiem šausmīgu notikumu atausa viņas sasprindzinātajā iztēlē. Kas ir šis jaunais cilvēks? Kā gan viņa varēja uzticēties tam, kaut arī tēva dēļ? Viņa pat nezina tā vārdu. Baigs bija ne tik daudz izbaiļu moments, cik nomokošā tramība, baidoties un uzmanoties visu laiku. Sajā brīdī Noks, atlaidis airus, aizdedzināja sērkociņu un aizsmēķēja pīpi; uguns gaismā viņa lejup noliektā seja, ar pievērtajiem plakstiņiem, kuru