— Pietiek domāt par viņu, — noteica Noks, aizsviezdams sērkociņu. — Kad sieviete guļ, tā ir nekaitīga.
Ieturēdams ar airiem vajadzīgo virzienu, viņš, nakts svinīgā drūmuma ietekmēts, atkal pārdomāja savu bēdīgo pagātni. Viņam gribējās, ja vien izdosies izglābties, tā dzīvot, lai nebūtu ne pašapmāna, ne aizraušanās, ne nožēlu. Pirmām kārtām — jāpaliek vientuļam. Domādams, ka pārāk labi iepazinis cilvēkus (jo sevišķi sievietes), Noks iekaisis nolēma, ārēji nenovēršoties no cilvēkiem, iekšēji ar tiem nesakust un tā, pavēlējis sirdij apklust uz visiem laikiem, sagaidīt mūža beigas. Ar cildenām skumjām kā prātnieks, kas pazīst pasaules nīcību.
Šķiet, ka tā, slavas apveltīts, sirms ārsts apstaigā bez- ceKīgu slimnieku palātu, apvaldīti uzsmaidīdams visiem, kas veras viņā ar bailēm un pārmetumiem… «Jā, jā,» it kā saka ārsta mundrais izskats, «protams, jūs šeit atrodaties tikai pārpratuma pēc un īstenībā viss ir lielisks …» Bet ārsts nav muļķis: viņš redz visas vainas, visas bažas, ko radījušas kaites, un maz domā par slimniekiem. Domāt par notiesātiem ir veltīgi. Ar tiem viņam nav pa ceļam.
Sevis paša salīdzinājums ar ārstu Nokam ļoti iepatikās. Viņš saslējās, sadrūma un skumji nopūtās. Tādā noskaņojumā pagāja nakts, un, kad Noks sāka skaidri saredzēt vēl arvien guļošās Hēlijas stāvu, — līdz Zurbaganai bija palicis ne vairāk kā verstis četrdesmit. Krastu krūmāju galotņu lapas sāka pamazām dzirkstīt, upe noskaidrojās, miklā vēsma uzvēdīja zāles, zivju un mitras zemes smaržu. Noks palūkojās uz sastingušajām rokām: pirksti bija satūkuši, bet plaukstas, izraibinātas ūdeņainām tulznām, sūrstēja un kaisa.
— Nu tomēr laiks modināt to buduāra cilvēku, — noteica Noks. — Uzaususi diena, un es neriskēšu braukt tālāk, kamēr nesatumsīs.
Viņš ievirzīja laivu smilšainā līcītī. Laiva, atsizdamās pret krastu, apstājās, meitene nervozi uzlēca kājās un vēl miegainām acīm mulsi palūkojās visapkārt.
— Tas esat jūs, — viņa nomierinājusies sacīja. — Es gulēju visu nakti. Pirmajā brīdī nesapratu, ka mēs braucam.
Viņas mati bija izspūruši, blūzes apkaklīte saņurcīju- sies, ģērbs gluži sagulēts. Pleds noslīdēja pie kājām. Viens viņas vaigs bija pietvīcis, otrs bāls.
Noks teica:
— Redziet nu, mums vēl atlicis ko braukt ne vairāk kā pusceļš. Tagad esam apstājušies un paliksim, kamēr satumsīs. Vajag taču atpūsties. Kāpiet laukā, Hēlij! Nomazgājieties vai sasukājieties, kā redzat, bet man iedodiet kniepadatu, ja jums ir. Gribu noķert kādu zivi. Sajā mežonīgajā upē zivju, cik uziet.
Hēlija pārvilka roku pār krūtīm, kniepadata atradās tajā vietā, kur bija notrūkusi poga. Viņa izņēma kniepadatu, un blūzītes malas viegli pavērās, atsedzot balta krekliņa svītru. To ievērojusi, Hēlija samulsa — viņai ienāca prātā, ka uz viņu, guļošu, visu nakti ir skatījies vīrietis, bet, tā kā gulēt bez izģērbšanās viņai nekad vēl nebija gadījies, meitene neapzināti jutās tāpat kā apsegusies ar segu. Krekla svītriņa vairoja viņas samulsumu. Viss, ko instinktīvi izjuta no vīrieša un sievietes attiecībām, kuras neviens neredz, vērta viņas samulsumu apjukumā; Hēlijai nokrita zemē kniepadata, un, kad viņa, to atradusi, izslējās, seja bija gluži pietvīkusi un nožēlojama.
— Labi, ka kniepadata ir no dzelzs, — teica Noks.
— To viegli saliekt; tērauda salūztu.
So piezīmi viņš pateica tādā vientiesībā, ka Hēlija atguva dvēseles līdzsvaru. Viņa izkāpa no laivas. Noks sekoja. Paziņojis, ka ies izraudzīt makšķerei kātu, viņš nozuda krūmos, un Hēlija kādu brīdi palika viena. Pasmēlusi ar sauju ūdeni un apslacījusi seju, viņa noslaucījās mutautiņā, tad sakārtoja matus virs trīsošā ūdens spoguļa un uzkāpa krasta kraujā. Viņa bija nolēmusi tur «sakārtot domas». Bet domas pēkšņi pajuka, jo viņas priekšā atausa un atmirdzēja tik krāšņs un prieka pilns rīts, kad zaļie krūmi šķiet kā dārzs'un mēs paši jūtamies kā bērni, kairi piedots kāds nedarbs. Saules disks kvēloja virs zilās upes, nobārstot visu apkārtni ar vieglām trīsošām gaismas dzirkstīm, kas bija izsētas visur, kurp vien vērās skatiens. Stipra, sulīga zaļumu smarža saviļņoja sirdi, tāles dzidrums šķita kā plašs, līksms apskāviens; zilās ēnas pastiprināja rīta krāsu smalkumu, un vietvietām cirtainās, žilbinošās plaisās mirgoja staraini tīmekļi.
Noks iznāca no krūmiem ar garu maiksti rokās. Hēlija, jūsmas pārņemta, skaļi iesaucās:
— Cik brīnišķīgs rīts!
Noks aizdomīgi noskatījās viņā. Hēlija, kā arvien, vēlējās būt apvaldīta, bet gluži neviļus viņā staroja neapzināts žirgtums.
«Nu, nu,» viņš naidīgi pukojās, «varbūt tu domā, ka esmu uzķēries uz šīs vientiesīgās makšķeres? Ka es nu sakšu klaigāt un jūsmot? Ka izkusīšu no tavu acu skatieniem? Skuķīt, neceri! Nekas no tā neiznāks!»
— Piedodiet, — viņš salti teica. — Jūsu jūsmošana mani garlaiko. Un, lūdzu, nekliedziet. Es dzirdu labi.
— Es nekliedzu, — atbildēja Hēlija, jau ierāvusies sevī.
Nepelnītā, gluži atklātā Noka rupjība viņu sarūgtināja
un mulsināja. Lai pārvarētu aizvainojumu, viņa devās uz ūdens malu, klusi sevī kaut ko dungodama, bet, baidoties no jaunas pārestības, apklusa pavisam.
«Viņš mani galīgi neieredz, droši vien tāpēc, ka uz- plijos ar līdzbraukšanu.»
Sī doma raisīja vainas sajūtu, kuru viņa, noskatoties, kā Noks makšķerē no laivas, centās izkliedēt ar apziņu, ka viņai katrā ziņā bija jābrauc, un nolēma to tūliņ pateikt Nokam.
— Jūs velti dusmojaties, Trumvik, — Hēlija uzsāka,