— ja tēvs nebūtu slims, es nelūgtu jūs ņemt mani līdzi.
Tāpēc iedomājieties sevi manā vietā un stāvoklī.,. Es jums uzplijos, jo bija nepieciešams.
— Par ko jūs runājat? — izklaidīgi pārvaicāja Noks, kurš tobrīd raisīja vaļā no svārku aizoderes izvilkto zirga astru makšķerauklu. — Paejiet nost, Hēlij, jūsu ēna gulstas pār ūdeni un biedē zivis. Tā jau nav mana vaina, ka jūsu tēvs saslimis … Un vispār — mans izturēšanās veids ir gluži vienāds pret visiem … Rausta!
Hēlija, paklausīgi atkāpusies tālāk uz krastu, redzēja, ka sudrabots spīdums tiek izrauts no ūdens, palecas gaisā un, riņķodams ap Noku kā karuselī, noplunkšķ ūdenī.
— Zivs! Un tik liela! — iesaucās Hēlija.
Noks, lepodamies ar panākumu, atbildēja tikpat aizrautīgi, ar maikstes galu pievārēdams zivi.
— Jā, nav maza. Redziet, zivs ir bieza un smaga: mēs tūliņ to izcepsim. — Viņš piestūmās ar laivu pie krasta un nosvieda zivi smiltīs; tad, apskatījies visapkārt, sāka vākt sausus zarus un sakrāva tos kaudzītē, taču zaru nebija daudz. Arī Hēlija, lai nestāvētu dīkā, sameklēja divus trīs sausus zarus. Strauji, ar lielu sasprindzinājumu un centību, it kā smagu darbu darot, viņa padeva Nokam sīkos zariņus, ar sadurstītām rokām salauzusi tos sērkociņu lielumā. Noks, izķidājis zivi, aizdedzināja žagarus. Tie lāgā negribēja degt; pacēlās biezi dūmi. Nometies ceļos, Noks, nežēlodams plaušas, uzpūta vāju liesmiņu, bet drīz vien pie savas auss izdzirda vēl otru, ļoti centīgu, drebulīgu elpu. Atspiedusies pret zemi ar dūrītēm, kurās bija sažņaugtas skaidiņas, Hēlija arī no savas puses pūlējās kaut ko darīt, dūmi koda acīs, bet viņa, varonīgi valdīdamās, nebeidza uzpūšanu pat tad, kad uguns jau uzliesmoja un rūkdama apņēma žagarus.
— Pietiks! — teica Noks. — Atnesiet zivi.
Hēlija paklausīja.
Nogaidījis, kad saradās vairāk ogļu, Noks izlīdzināja tās vienmērīgi uz smiltīm un uzlika zivi. Cepoties tā sāka čurkstēt. Drīz vien, vienā pusē apdegušu, Noks izņēma to no pelniem un uzlika uz lapu paplātes.
Pārdalījis to ar klūdziņu uz pusēm, Noks pamāja:
— Ēdiet, Hēlij, lai gan tā ir bez sāls. Izsalkuši mēs tālu netiksim.
— To es zinu, — domīgi teica meitene.
Kaut kā nomocījusi savu daļu, tikai pa pusei apmierinājusi ēstgribu, viņa sāka ilgoties pēc mājām. Apžilbinoša, taču mežonīga un tuksnesīga bija apkārtne; mierīgais, klusais krasts, kas turēja viņus piespiedu gūstā, sāka meiteni nomākt. Kā pirms simt vai tūkstoš gadiem — tāda pati bija upe, smiltis, akmeņi; te zuda nojēgums par laiku. Klusēdama viņa noskatījās, kā Noks, paslēpis laivu zemu pār ūdeni nolīkušajos krūmos, piebāž un aizsmēķē pīpi, kā, nevērīgi palūkojies ceļabiedrē, īgni un drūmi pasmaida, un dīvaina neuzticība joņaini atausa viņas satrauktajās smadzenēs, it kā tas viss 'nebūtu īstenība. Viņa vēlējās, kaut Trumviks drīzāk aizmigtu, tas viņai šķita kā darbs, kas tuvinās tālākbraukšanas stundu.
— Jūs gribējāt nogulēties? — ierunājās Hēlija, — manuprāt, tas jums tieši nepieciešams.
— Vai es jūs traucēju?
— Kādā ziņā? — pukodamās par sarunu biedra ķildīgo toni, Hēlija dusmīgi paraustīja plecus. — Es, man šķiet, nedomāju nekā uzsākt, turklāt arī nevaru, jo jūs jau brīdinājāt, ka brauksiet tālāk tikai krēslā.
— Es taču neesmu sieviete, — svinīgi attrauca Noks,
— mazāk vai vairāk miega — man vienalga. Ja traucēju jūs …
— Teicu jau, ka ne! — iekaisa Hēlija, smagi elpodama aizvainojumā. — Jādomā, ka drīzāk es, — atļaujiet pateikt pavisam atklāti, — es jūs traucēju… Tad nevajadzēja mani ņemt līdzi. Jūs visu laiku man uzbrūkat!
Viņas acis kļuva apaļas un spožas, bērnišķīgā mute aizvainojumā drebēja. Noks pārsteigts izņēma pīpi no mutes un palūkojās apkārt, it kā piesaukdams par lieciniekiem debesis, upi un mežu, ka nav gaidījis šādu pārmetumu. Baidīdamies, ka Hēlija varētu sākt raudāt un viņš zaudētu savas pārākuma pozīcijas, kā vīrietis, kas ir spēcīgāks un visu nicina, Noks saprata, ka nepieciešams šim strīdam nekavējoties piešķirt dziļu un nopietnu pamatojumu; turklāt viņš beidzot gribēja arī izteikties, kā jau vairums cilvēku, kuri patiesi, lai gan visai nesen par kaut ko pārliecinājušies, meklējot klausītāju, kas noskaņots gluži pretēji; šoreiz apstākļi bija vienkārši: jau Hēlijas sievišķīgums bija pretstatā Noka uzskatiem. Sākumā Noks sadrūva, it kā nosodot ceļabiedres dedzību, bet tad viņa sejā iegūla skumjas un sarūgtinājums.
— Var jau būt, — viņš teica, akcentēdams vārdus,
— ka esmu jūs kaut kā aizskāris, Hēlij, droši vien tā ir, pieņemsim, taču jūs un tieši jūs neesmu gribējis aizskart, varat ticēt. Teikšu atklāti, es pret sievietēm izturos visai noliedzoši, un jūs esat sieviete; ja es neviļus esmu pārkāpis pieklājības robežas, tad vienīgi tāpēc. Jūs vai kāda cita — man ir vienalga, ikvienā no jums es redzu, nevaru neredzēt, pasaules ļaunuma pārstāvi. Jā! Sievietes ir pasaules ļaunums!
— Sievietes? — mazliet samulsusi, bet jau nomierinādamās, pārjautāja Hēlija. — Vai jūs domājat, ka visas sievietes …
— Noteikti visas!,
— Bet vīrieši?
— īsti sievišķīgs jautājums, — Noks sabāza pīpē tabaku un pakratīja galvu. — Ko jūs gribējāt teikt ar to «bet vīrieši»? … Varu sacīt bez lielīšanās, vīrieši ir radošais, pozitīvais sākums. Bet jūs — ārdošais sākumsl
«Ārdošais sākums», līdz sirds dziļumiem satraukts, šaurās uzacis saraucis, pārsteigts skatījās krietnu brīdi Nokā ar pārmetumu un izaicinājumu.
— Bet… Paklausieties, Trumvik! — Noks bija sācis runāt viņas aprindu valodā, un arī viņa sāka izteikties vieglāk un brīvāk nekā līdz šim. — Paklausieties, tā ir bezkaunība, bet domāju, ka jūs runājat nopietni. Tas ir aizskaroši, tomēr interesanti. Ar ko gan mēs esam parādījušas sevi no tik tumšas puses?