Matrozis neskaidri kaut ko noņurdēja.
— Pirmo reizi braucu ar tādu kapteini, — viņš murmināja. — Lietišķs kapteinis, bet neparasts. Āķīgs kapteinis. Tomēr man viņš tīk.
Iedzinis airi stāvus dūņās, viņš piesēja pie tā laivu, un abi devās augšup, rāpdamies pa akmeņiem, kas birža zem ceļiem un elkoņiem. Uz kraujas tūliņ sākās meža biezoknis. Atskanēja cirvja klaudzieni pret sausu stumbru; nogāzis koku, Letiks kraujas malā sakūra ugunskuru. Sakustējās ēnas, un ūdenī atspīdēja liesmas; tumsas klie- dumā bija redzama zāle un zari; virs ugunskura, dūmu caurausts, mirdzēdams trīsēja gaiss.
Grejs apsēdās pie ugunskura.
— Ņem nu, — viņš teica, sniegdams pudeli, — iemet, draugs Letik, uz visu atturībnieku veselību. Tu gan esi paķēris nevis ķimeni, bet ingveru.
— Piedodiet, kaptein, — atbildēja matrozis, atvilkdams elpu. — Atļaujiet uzkost šo… — Viņš ar vienu kodienu atplēsa pusi cāļa un, izņēmis no mutes spārniņu, turpināja: — Es zinu, ka jūs mīlat ķimeni, bet bija tumšs, es steidzos. Ingvers, vai zināt, nocietina cilvēku. Kad man vajag izkauties, es dzeru ingveru.
Kamēr kapteinis ēda un dzēra, matrozis no sāniem lūkojās viņā un tad nenocieties vaicāja:
— Vai tiesa, kaptein, runā, ka jūs esot cēlies no augstas dzimtas?
— Tas nav interesanti, Letik. Ņem makšķeri un ķer zivis, ja vēlies.
— Bet jūs?
— Es? Nezinu. Varbūt es ari. Tikai… vēlāk.
Letiks tina vaļā makšķeri, skandēdams pašsacerētās vārsmas, kas viņam vareni padevās par lielu prieku komandai.
— Aukliņa un koka maikste, iznāk pātaga kā likts, ja vēl siešu āķi galā, lai tad noskan svilpiens dikts. — Tad viņš pamaisīja ar pirkstu tārpu kārbiņā. — Šitens tārpiņš zemē līda, priecājās par dzīvi viņš, tagad rokā man šis gnīda — vēlāk zivij nabadziņš. — Beidzot viņš aizgāja, dziedādams: — Nakts tik klusa, mīlu šņabi, drebi visa zivju cilts, uzķerieties tikai labi — sagaidīs jūs krasta smilts!
Grejs gulēja pie ugunskura, skatīdamies uz uguns atspulgu ūdenī. Viņš domāja, taču bez gribas; šādā stāvoklī dorna, izklaidīgi uztverdama apkārtni, neskaidri vēro: tā joņo kā zirgs biezā pūlī samīdīdama, šķirdama un apstādamās, pārmaiņus to pavada tukšums, apjukums un aizkavēšanās. Tā klīst ap lietu būtību, no spilgtas atklāsmes steidz pie slepeniem mājieniem, virpuļo pa zemi un debesīm, kā dzīva sarunājas ar iedomātām personām, gan dzēš, gan rotā atmiņas. Šajā gaistošajā kustībā viss ir dzīvs un reljefs un viss ir bezveidīgs kā murgi. Un atbrīvotā apziņa bieži pasmaida, redzēdama, ka apcerē par likteni pēkšņi ierodas viesos galīgi nepiedienīgs tēls, piemēram, kāda klūdziņa, kas pārlauzta pirms dažiem gadiem. Tā pie ugunskura domāja Grejs, lai gan pats bija «kaut kur» — tikai ne šeit.
Elkonis, uz kura viņš bija atspiedies, galvu rokā atbalstījis, bija samircis un notirpis. Zvaigznes bāli mirgoja, tumsa šķita pieaugam, kā jau pirms ausmas. Kapteinis sāka snaust, pats to nemanīdams. Viņam iegribējās dzert, un viņš sniedzās pēc somas, atraisot to jau miegā. Tad sapņi mitējās; nākošās divas stundas Grejam nebija ilgākas par tām sekundēm, kuru laikā viņa galva noslīga uz rokām. Pa šo laiku Letiks divi reizes pienāca pie ugunskura, aizsmēķēja un aiz ziņkāres ieskatījās izvilktajām zivīm mutē — kas tur ir? Bet tur, protams, nebija nekā.
Pamodies Grejs uz mirkli aizmirsa, kā šajā vietā bija nokļuvis. Pārsteigts viņš ieraudzīja rīta laimīgo mirdzumu, krasta nogruvumu starp spīdošiem zariem un kvēlošo, zilgano tāli; virs apvāršņa un tai pašā laikā virs viņa kājām nokarājās lazdu krūma lapas. Zem kraujas, šķita, ka zem pašas Greja muguras, klusi čaloja piekrastes viļņi. No lapas nokritusi rasas lāse ar saltu šļakstu izplūda pār viņa miegaino seju. Grejs piecēlās. Visur valdīja gaisma. Ugunskura apdzisušās pagales turējās pie dzīvības ar tievu dūmu strūkliņu. Tās smarža lika dziļi izjust patiku līdz ar gaisu ieelpot meža zaļuma svaigo smaržu.
Letika nebija, aizrāvies un nosvīdis viņš nodevās makšķerēšanai ar īstu spēlmaņa azartu. Grejs atstāja biezokni un iegāja krūmājā, kas klāja pakalna nogāzi. Garoja un mirdzēja zāle; mitrās puķes atgādināja bērnus, kas ar varu nomazgāti aukstā ūdenī. Zaļā valstība elpoja ar neskaitāmām, sīkām mutēm, kavējot Greja gaitu caur tās līksmo šaurību. Kapteinis izkļuva atklātā vietā, kas bija apaugusi ar puķēm piebērtu zāli, un tur ieraudzīja aizmigušu meiteni.
Viņš klusi nolieca zaru un apstājās ar bīstama atraduma sajūtu. Ne tālāk kā piecu soļu atstatumā saritinājusies, vienu kāju zem sevis savilkusi un otru izstiepusi, galvu ērti uz rokām atbalstījusi, gulēja nogurusī Asola. Viņas mati bija sajukuši; pie kakla atpogājusies podziņa, atklājot baltu bedrīti; izpleties svārks atsedza ceļgalus; viņas skropstas dusēja uz vaiga izliektā, maigā deniņa ēnā, ko pa daai aizsedza tumša cirta; zem galvas paliktās labās rokas mazais pirkstiņš bija pieliekts pie pakauša. Grejs pie- tupās, lūkodamies meitenes sejā no apakšas, nenojauzdams, ka atgādina Faunu no Arnolda Beklina gleznas.
Iespējams, ka citos apstākļos viņš šo meiteni būtu pamanījis tikai ar acīm, bet šobrīd viņš ieraudzīja to citādi. Viss sakustējās, viss viņā sāka līksmot. Protams, Grejs nepazina viņu, nezināja viņas vārdu un to nepavisam, kāpēc viņa aizmigusi šeit jūras krastā, bet tas sagādāja viņam lielu prieku. Viņam patika gleznas bez paskaidrojumiem un parakstiem. Tādas gleznas iespaids šķiet nesalīdzināmi spēcīgāks, tās saturs, kas nav saistīts ar vārdiem, kļūst neierobežots, apstiprinot it visus minējumus un domas.
Lapojuma ēna jau sliecās tuvāk stumbriem, bet Grejs arvien vēl sēdēja tai pašā neērtajā pozā. Meitenē viss dusēja: dusēja tumšie mati, dusēja apģērbs un apģērba krokas, pat zāle viņas stāva tuvumā šķita aiz līdzjūtības iesnaudusies. Kad iespaids bija kļuvis pilnīgs, Grejs ienira tā siltajā vilnī un aizpeldēja tam līdzi.