— Logs, cilvēki! Jā, tagad redzu. Ak, Trumvik, skriesim ātrāk zem jumta! Nu!
Šaubu pārņemts, Noks sadrūva. Tieši no mājokļiem un cilvēkiem viņam vajadzēja vairīties. Beidzot, pats pārmocījies un izsalcis, cerēdams un ticēdams, ka šādā nomalē nebūs vēl zināmas viņa pazīmes un bēgšana, un ļaunākā gadījumā paļaudamies uz likteni un revolveri, Noks noteica:
— Mēs iesim, tikai, dieva dēļ, uzklausiet mani, Hēlij: nepaskaidrojiet pati nekā, ja jums vaicā, kā mēs šeit nokļuvām. Nav zināms, kas šeit dzīvo; nav arī zināms, vai mums ticēs, ja mēs stāstīsim patiesību, un vai tādēļ necelsies nepatikšanas. Ja tas būs vajadzīgs, es izdomāšu kaut ko ticamāku par īstenību; jums jāpiekrīt, ka patiesībā mūsu stāvoklis tomēr ir visai ārkārtējs.
Hēlija ne visai saprata sscīto; ūdens zem ģērba tecēja pa viņas miesu, izraisot tikai vienu vēlēšanos — drīzāk nokļūt sausā pajumtē.
— Jā, jā, — steigā attrauca meitene, — lūdzu, Trumvik, iesim!…
Pēc īsa brīža viņi jau stāvēja pie neapžogotas baļķu būdas zemajām durvīm.
Noks paraustīja durvis.
— Kas tur dauzās? — iesaucās kāda balss aiz durvīm.
— Negaisa pārsteigtie, — Noks atbildēja, — viņi lūdz patvērumu uz kādu laiciņu.
— Nu ta velns! — pilna izbrīna, pat pārsteigta, atsaucās balss. — Medor, nāc šurp, tu pinkainais sliņķi!
Atskanēja aizsmakusi, dobja riešana.
Nezināmais, arvien vēl durvis neatvēris, vaicāja;
— Cik jūsu ir?
— Divi.
— Kas īsti?
— Vīrietis un sieviete.
— No kurienes te sieviete radusies, cienītais?
— Pārāk grūti izskaidrot caur durvīm, — Noks attrauca, — ielaidiet, esam piekusuši un izmirkuši.
Iestājās īss klusuma brīdis; tad būdas iemītnieks, biedinot kaut ko dauzīdams pret grīdu, nokliedza:
— Es jūs ielaidīšu, bet ziniet, ka Medors ir bez uzpurņa un es turu rokās divstobru bisi. Nāciet pa vienam, pirmā lai ienāk sieviete.
Satrauktā Hēlija šīs sarunas laikā vēlreiz izjuta apstākļu varu, kas viņu novedusi neparastā, vēl nekad nepiedzīvotā situācijā. Taču viņa bija jau mazliet samierinājusies. Nožvadzēja atvāztā bulta, un zemā, netīrā, bet gaišā telpā parādījās gluži samirkusi, smagi elpojoša, bāla, mazliet nobijusies meitene lietus izķēmotā, uz vienu malu nošķiebtā cepurē. Hēlija stāvēja peļķē, kas tūliņ izplūda zem kājām no viņas slapjajiem brunčiem. Tad parādījās Noks ne mazāk nožēlojamā izskatā. Abi reizē iesaucās «ai» un palūkojās visapkārt.
Būdas saimnieks» aiz kakla saites atvilcis suni no ienācēju kājām, kurām tas pievērsa pārmērīgu uzmanību, uztraukti ņurdot, ar pāris dunkām iedzina to kaktā, kur, vairākas reizes apgriezies un nožāvājies, vilkusuns nogū* lās, neuzticīgām acīm vērodams Hēliju un Noku. Saimnieks bija ģērbies raibā vilnas kreklā ar atrotītām piedurknēm, plīša biksēs un tūbas apavos. Garie, retie mati kā vēdeklis nokārās tam pār pleciem, piešķirot svešajam sievišķīgu un nekoptu izskatu. Sis kaulainais, neliela auguma, četrdesmit—četrdesmit piecus gadus vecais vīrietis ar savu sārto, nepatīkami kailo seju, ar mazajām, gaišajām acīm, ko apņēma rievu tīkls, un uzrauto augš- lūpu, kura atsedza stipri dzeltenīgus zobus, atstāja mulsinošu un dīvainu iespaidu. Pavardā, kas bija sakrauts no laukakmeņiem, dega malka, uz uguns virda melns katliņš, bet virs tā, čurkstēdams un paukšķēdams cepās kaut kas no mīklas. Pie nospeķota, brūna galda stāvēja sols un divi ķebļi. Nožēlojama guļvieta kaktā, kurai bija gaužām niecīga līdzība ar gultu, un spoguļa lauska uz naglas bija visa būdas nabadzīgā iekārta. Blakus logam, līdzās dažiem nepieciešamiem traukiem, karājās bises, slazdi, slēpes, tīkli un kādi piecpadsmit būri ar dziedātājputniem, kuri satraukti skandināja savas vienkāršās dziesmas. Uz grīdas starp kaudzē samētātām vecām platēm atradās gramafons. Tas viss bija pietiekami biezi noraibināts ar putnu mēsliem.
— Tad nu, dārgie viesi, — mazliet dziedoši, ar deguna pieskaņu teica nepazīstamais, — sēdieties, sēdieties. Kā redzu, jūs esat pamatīgi izmērcēti. Sēdieties, sildieties.
Hēlija piesēdās tuvāk ugunij, izspiezdama ūdeni no piedurknēm un svārku apakšmalas. Noks aprobežojās ar to, ka, novilcis slapjo žaketi, spēcīgi izgrieza to virs skārda spaiņa un atkal uzvilka. Loga rūtis, kas laistījās no nemitīgas zibeņošanas, drebēja pērkona dārdos.
— Nu tad iepazīsimies, — labsirdīgi turpināja saimnieks, nolicis bisi kaktā. — Ai, nabaga jaunkundze! Es jums, kungi, piedāvāšu kafiju. Katlā jau uzvārījusies, — vai ne, jaunkundz?
Hēlija pateicās ļoti atturīgi, bet tik klusi un mierīgi, ka nevarēja būt šaubu par viņas vēlēšanos kaut ko iebaudīt. No stiprināšanās ar nelaimīgo zivi nekas vairs nebija manāms. Arī Noks bija izsalcis.
Viņš teica:
— Es samaksāšu. Tiesa, ēst un dzert ir nepieciešams. Dodiet mums to, kas ir.
— Vai tādā reizē prasa naudu? — apbēdināts iebilda mednieks. — ko tur runāt! Ēdiet, dzeriet, atpūtieties — esmu priecīgs pakalpot, ar ko varu.
To visu viņš pateica skaidri, atklāti, laipni, kā iemācītu no galvas. Galdā parādījās maize, auksta gaļa, karsts, tikko no uguns noņemts taukains plācenis un katliņš, pilns ar stipru kafiju. Visu to savākdams, mednieks tūliņ sāka stāstīt par sevi. Visvairāk viņš pelnot, pārdodams putnus, kuriem ar gramafona palīdzību iemācot visādas meldijas. Viņš pat gribēja parādīt, kā putni atdarina mūziku, un dzīrās ķerties pie gramafona, bet tad, galvu kratīdams, atmeta šo nodomu.
— Ai, kāds es esmu muļķis! — viņš iesaucās. — Jaunie ļaudis izsalkuši, bet es gribu tos uzjautrināt.
— Starp citu, — viņš pagriezās pret Noku un cieši paskatījās viņā, — vai augštecē arī līst?